Pirmkārt, informācijas noplūdes ir notikušas, notiek un notiks visās valstīs, pat ne sevišķi demokrātiskās (daudzi gadījumi Krievijā, Ķīnā utt.). Pukoties par to ir līdzvērtīgi laika apstākļu lamāšanai. Otrkārt, informācijas noplūdes patiešām ir nevēlamas un šādi gadījumi izmeklējami, ja runa ir par, piemēram, valsts rīcības plāniem kādās tiesvedībās, nacionālās pozīcijas aizstāvēšanu diskusijās ar citām ES dalībvalstīm vai ar militāro jomu saistītās tēmās. Īsti nesaprotu, kāda skāde notikusi, ja sabiedrība uzzinājusi VID iespējamo vadītāju personības. Šie cilvēki rezultātā pakļauti kaut kādam spiedienam un stresam? Atvainojos, ja viņi nav tam gatavi, tad nevajag kandidēt uz šādu posteni. Tas apgrūtina pašu izvēles procesu, jo atkal ir spiediens – tikai šoreiz uz atlases komisiju vai ministri? Ko tad nu visi tik vājiem nerviem mums te elitē gadījušies? Tad tā nav laba zīme par pašiem lēmumu pieņēmējiem.
Informācijas noplūdes ir problēma, bet, manuprāt, citā aspektā. Neieslīgstot detaļās, atgādināšu, ka savulaik ilgstošā periodā informācijas noplūdes bija būtiska mana kā žurnālista (vai, precīzāk, izdomāta radio tēla) darba sastāvdaļa. Līdz ar to, vērtējot tēmu no šīs "frontes" puses, manuprāt, svarīgākais ir tas, cik adekvāti pats žurnālists novērtē noplūdinātās informācijas (?) kvalitāti un savu vietu. Uzreiz jāsaka, ka pašam tas ne vienmēr izdevās. Proti, problēma ir ne tik daudz noplūdināta informācija, cik piespēlētas puspatiesības, ceturtdaļpatiesības un pilnīga dezinformācija. Kaut kā tāda tālāka translēšana gan saduļķo informatīvo telpu ar nepārprotami sliktām sekām. Savukārt īstenībai atbilstoša informācija, pat ja izskanējusi, pēc kāda domām, pilnīgi nelaikā, nevar būt kaut kas nevēlams. Tātad žurnālistam – par spīti laika trūkumam, paša ambīcijām utt. – ir jāmēģina saprast "noplūdinātā" kvalitāte. Plus – viņam ir skaidri jāapzinās, ka pilnīgi tāpat vien, «taisnības vārdā», informācijas noplūdināšana gandrīz nekad nenotiek. Tas nenozīmē, ka no tās ir jāatgaiņājas, – vienkārši ir jāsaprot, ka tu pats sev vari likties baigais «racējs», bet gan jau ar tevi arī manipulē. Ja žurnālists šo nepatīkamo patiesību neignorē, ja viņš cenšas saprast «labvēļa» motivāciju, noplūdinot informāciju, pastāv iespēja, ka gala rezultāts informatīvajā telpā ir korekts.
Atslēga ir žurnālistu izpratnē, nevis izmeklēšanas iestāžu iesaistē.