Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +19 °C
Daļēji saulains
Pirmdiena, 8. augusts
Vladislava, Vladislavs, Mudīte

Visvairāk traucēja nespēja koncentrēties. Gada notikumus komentē Māris Zanders

Izraēlas dzejnieks Jehuda Amihajs (1924-2000) savulaik rakstīja, ka dzīvot nozīmē vienlaicīgi būvēt kuģi un ostu. Turpinot ivrita literatūras klasiķa domu, visnelāgāk, ja būvniecība nenotiek kaut cik saskaņoti. Piemēram, tev ir kuģis, bet nav ostas, vai arī ir osta bez kuģa... Šādai ķezai var būt dažādi iemesli - var pietrūkt naudas, var gadīties, ka celtnieki tiek aizkomandēti uz pavisam citu būvi.

Cik saskaņots bijis būvniecības process Latvijā 2015. gadā? Ne visai. Neliekas, ka būtu trūcis vēlēšanās un, atklāti sakot, pat naudas - uz citu valstu un pašu drūmo prognožu (piemēram, t.s. sankciju kara ar Krieviju ietekme) fona mēs esam tikuši cauri gluži labi. Vairāk traucējusi ir mūsu nespēja koncentrēties. Dažbrīd tā izpaudās kā grūtības noteikt īstas prioritātes, citbrīd iejaucās no mums neatkarīgi faktori (Grieķija, imigrācijas krīze u.c.), kas, kā dažkārt saka, izsita no domas.Vai mēs varējām domāt par apkārt notiekošo dziļāk? Grūti pateikt. Var gadīties, ka, lai kā mums patīk žēloties, patiesībā esam prognozējamības, puslīdz apmierinoša status quo iemidzināti un atraduši lietot intelektuālus un emocionālus instrumentus, saskaroties ar kaut ko patiešām sarežģītu un draudīgu. Pat ja tā ir, varbūt aizvadītais gads tieši būs impulss (ne sevišķi patīkams, jāatzīst) šo iemaņu atgūšanai. Tās pilnīgi noteikti noderēs 2016. gadā.Nedzīvojam uz salasLatvijā tradicionāls ir, ja tā var teikt, ģeogrāfisks determinisms. Dažkārt tas ir ar mīnus zīmi - "mēs vienmēr esam bijuši krustcelēs starp lielvarām"; dažkārt tam ar zināmu neērtības sajūtu pievienots plusiņš - "pasaules lielās problēmas mūs neskar, jo esam nostūrī".Aizvadītais gads spilgti parādīja, ka "globalizācija" nav tikai daudz piesaukts, bet kopumā patukšs jēdziens. Izrādījās, ka neviens no Latvijā ierastajiem kritērijiem - sākot ar klimatu, beidzot ar relatīvo trūcīgumu - nav arguments, kas ļauj mums distancēties.Sagadījās tā, ka šī jaunā paradigma izplauka pakāpeniski. Reakcija uz Grieķijas finansiālajām nedienām un tās risināšanu vēl ierakstījās bieži sastopamajā, īdzīgajā, bet vēl samērā atsvešinātajā "kāpēc mums, kas piedzīvojoši tādas grūtības un smagas metodes, jāmaksā par viņu kļūdām?!". Un tad sekoja patvēruma meklētāju un terorisma "stāsti"...Turklāt jāuzsver, ka "globalizācija" izpaužas ne tikai tā, ka Latvijai būs jāuzņem noteikts patvēruma meklētāju skaits; varbūt pat svarīgāk ir tas, ka mūsu un vecās Eiropas sabiedrību domāšana izrādījusies vienlīdz nesagatavota. Tas ir ļoti vājš mierinājums, pareizāk sakot, nekāds, jo tas nozīmē, ka nav atskaites punkta, attiecībā pret kuru savu nostāju veidot.Formulēšu citādi: objektīvi runājot, nav brīnums, ja pašmāju politiskā elite svārstās, jo tai nav pieredzes nedz patvēruma meklētāju, nedz paaugstinātu terora draudu situācijām; nelāgais ir tas, ka nekonsekventa ir arī elite Berlīnē, Parīzē utt., kas varētu vismaz uzņemties situācijas jēdzīgu vadību. "Lielais brālis" izrādījies apjucis. Gan mēs, gan citi eiropieši esam pieraduši operēt ar vispārinājumiem, un nu tā izrādās problēma. Jo starp patvēruma meklētājiem ir dažādi cilvēki, un mēs sākam streipuļot plašā amplitūdā starp "kā var nepalīdzēt no posta bēgošiem?" un aizdomām, ka starp šiem ļaudīm ir potenciāli status quo apdraudoši indivīdi, un šī mozaīka sagādā galvassāpes, jo prasa vienlaicīgi dažādus rīcības modeļus, atteikšanos no vispārinājumiem. Galu galā mēs esam spiesti domāt par to, ko vispār saprotam ar status quo Eiropā (ieražas, vairākuma atzītas vērtības), vai un ko esam gatavi tajā mainīt.Sprinteru nācijaJau iepriekš pamanīts, ka Latvijas politiskā elite mobilizējas, ja īstenojams kāds "projekts" - iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), NATO. Ir uzrāviens, pēc kura atslābums. Līdzīgi var vērtēt teju vai virsuzdevuma kategorijā pacelto Latvijas prezidentūras pusgadu. Tam valsts struktūru darbā tika pakārtots gandrīz viss, līdz ar to vēl gada nogalē vispārējā aizņemtība prezidentūras organizēšanā tika minēta kā iemesls un dažkārt pat attaisnojums neizdarītajām lietām, piemēram, tās pašas ES fondu apguvei nepieciešamā regulējuma izstrādē.Tas nozīmē, ka Latvijas pārvaldes struktūru resursi ir tik ierobežoti - acīmredzot objektīvi, jo esam neliela valsts, - ka "projekti", kas saistīti ar kaut kādu starptautisku procesu vadīšanu kaut vai konferansjē statusā, par labu nenāk. No šī viedokļa nenāktu par skādi saprast, ka būt koristam nav nekāds negods un mazspējas apliecinājums. Labāk tā, nevis, tēlaini izsakoties, sezonā, kad esi uzņēmies ko vairāk, sagandēt paša veselību, attiecības ar ģimeni un aizmirst par ikdienas darbiem. Kā vienreizēja epizode prezidentūras seši mēneši bija noderīgi, jo mazināja provinciāļa kompleksus, vērtējot sevi Eiropas kontekstā. Tomēr turpmāk, lūdzu, skrienam krosu.Laime nelaimēSkanēs ciniski, bet, ja nebūtu Krievijas agresīvās ārpolitikas, diez vai Latvija palielinātu savu aizsardzības budžetu. Frāze "aizsardzība - prioritāte" kļuva par maģisku formulu, kuru noliegt kā publiskās naudas sadales principu neviens no pašmāju elites neuzdrošinās un, jādomā, vēl kādu laiku neuzdrošināsies.Tas viss ir diezgan amizanti. Lai gan grūti iedomāties kaut ko piezemētāku par bruņutehniku, šajā rosībā ir pamatīga ticības klātbūtne. Proti, mēs varam tikai ticēt, ka labāks aprīkojums un profesijas prestiža kāpums kaut kā ietekmē arī militārpersonu patriotismu un gatavību upurēties. Pretējā gadījumā t.s. X stundas situācijā šai muskuļu audzēšanai nebūs jēgas. Kāda nozīme, cik labi aprīkots karavīrs atsakās riskēt, jo patiesībā neredz tam iemeslu.Jāsecina arī, ka militārais segments, lai gan liekas ekstrēmi tiešs (kas var būt nepārprotamāks par nāves iespēju?), ir simbolisma caurausts. Mēs pat varam apzināties militārā budžeta palielināšanas bezjēdzīgumu, tomēr, izrādās, šī rīcība ir simboliski nepieciešama, lai mums vajadzības gadījumā palīdzētu tie, kuri to reāli spēj. Lai saņemtu atbalstu, jādemonstrē gatavība upurēt citas vajadzības (budžeta izdevumu izpratnē).Kanibālu cilts pie Baltijas jūrasPolitiskas analoģijas visbiežāk ir vienlīdz kārdinošas un kļūdainas. Var jau teikt, ka tas, kas aizvadītajā gadā notika ar Vienotību, ir loģiski t.s. varas partijai.Tajā pašā laikā nedz Latvijas ceļš (LC), nedz Tautas partija savus apātijas periodus (kas abām noslēdzās ar politiskā projekta slēgšanu) neizdzīvoja tik, teiksim tā, savdabīgi, kā to dara Vienotība.Par dažādām interešu grupām runāja arī LC gadījumā, tomēr to atšķirīgums neizvērsās tik vērienīgā "pilsoņu karā".Šie iekšējie konflikti lielā mērā publiskajā telpā tiek reducēti uz personālijām Vienotībā, tomēr, iespējams, tie saistīti ar konceptuāli dziļāku problēmu, ar ko Vienotība saskārusies un vismaz pagaidām nespēj atrisināt.Proti, var no rīta līdz vakaram runāt par postmodernismu, ideoloģiju "nāvi" utt., tomēr izrādās, ka politiskai partijai nepietiek ar mēģinājumu sevi aprakstīt kā "centru", ka partijas rīcībspēja zūd, ja tā situatīvi mēģina lietot dažādus ideoloģiskus uzstādījumus (te nosacīti liberālus, te nosacīti konservatīvus) - gan pašas partijas darba organizēšanā, gan partijas īstenotajās ministrijās u.c. varas atzaros. Mēģinot būt "jumts", paļaujoties, ka "jumts" - vara, ir pietiekams arguments biedru saturēšanai kopā, partijas tematiskais kodols vairs nav politika, ideoloģija, bet gan personālijas, tas, cik kura personālija ir tuvu "jumtam". Un tad cīņa vairs nav par idejām, bet starp personālijām.Rupji sakot, tematiskā kodola pazušanas gadījumā savstarpēja apkarošanās Vienotībā notiktu arī tad, ja nebūtu tādas konkrēti Āboltiņas vai Viņķeles.Līdz ar to jautājums ir nevis par to, kurš indivīds Vienotībā "pārlauzīs" citus, bet vai partija atradīs savu politiku kā saturu un iemeslu pastāvēšanai.Formas dominēšanaRunājot par ilglaicīgām tendencēm, tās grūti lokalizēt viena gada ietvaros, tomēr var teikt, ka aizvadītajā gadā politiskā procesa vizualizācijai netrūka spilgtu piemēru. Ja pārdomājam, kas noteica publikas attieksmi pret valsts jauno prezidentu, jāsecina, ka tas nebija Vējoņa rīcības saturs. Mūsu vērtējumu lielā mērā konstruēja tas, kā viņš izskatās, uzvedas, ko apmeklē, cik pieejams ir, atvainojos, kā fizisks ķermenis (kaut lai kopīgi nofotografētos). Arī premjerministres gadījumā vērtējuma veidošanā svarīga loma bija Straujumas izteikšanās stilam, pat mīmikai. Žests - kaut pieminēsim deputātes Āboltiņas "ūjināšanu" - kļūst izšķirošs. Vieni Latvijas politikā to apzinās un prasmīgi izmanto (piemēram, Rīgas mērs), citi varbūt saprot, bet neprot atbilstoši pielāgoties. Piemēram, Nacionālā apvienība (NA) daudziem vairāk asociējas ar atsevišķiem žestiem (sākot ar lāpu gājienu, beidzot ar verbāliem aktīvistu žestiem sociālajos tīklos), nevis kāda NA ministra "rutīnas" darbu. Politiķa teksta saturs var pat likties pievilcīgs, bet, ja to nepavada attiecīga žestikulācija, šis politiķis ir zaudētājs - skat. Sudrabas nedienas. Ja žesta jēdzienu saprotam plašāk - arī kā retorikas instrumentu izvēli, tradicionāli veiksmīgi savu tēlu kopj Lembergs, kura parādīšanās kā tāda (pat neatkarīgi no teksta satura) piesaista uzmanību un nodrošina citējamību.Ja amatpersona, tēma netiek vizualizēta ("atrādīta" medijos, sociālajos tīklos), tā liekas mazāk svarīga (kurš, piemēram, ārpus pašām konkrētajām pašvaldībām zina Daugavpils vai Kuldīgas amatpersonas, šo reģionu problēmas?). Kad gada nogalē sākās jauna premjera meklējumi un kā viens no kritērijiem tika izvirzīts jēdziens "spilgts līderis", pieļauju, ārējam, žestam te publikas izpratnē ir tikpat liela nozīme kā saturam."Ir jāmāk sevi pasniegt" (t.i., vizualizēt) - tā kļuvusi par nepieciešamību ne tikai politikā, bet arī kultūrā, zinātnē. Saturs ir sekundārs.Atcerējāmies par dvēseliIerasts domāt, ka sabiedrība par t.s. vērtībām var strīdēties divos gadījumos. Vai nu vidējais pārticības līmenis tajā ir pietiekams, lai indivīdiem būtu laiks un enerģija pievērsties kaut kam ārpus ikdienas rutīnas, vai arī konkrētajā sabiedrībā reliģija spēlē būtisku lomu (attiecīgi izaicinot arī citādi domājošos). Neesmu pārliecināts, ka Latvija atbilst vienai no šīm divām situācijām, tomēr aizvadītajā gadā par tikumības jēdziena saturu šajā teritorijā tika spriests daudz un brīžiem, kā saka, augstos toņos.Lai cik savstarpēji neiecietīgi un pliekani no argumentācijas viedokļa tas notika, visā šajā jezgā ir arī kaut kas labs, jo tā netieši liecina, ka gana daudz ļaužu Latvijā cenšas veidot savu pašidentifikāciju ārpus viņu nacionālās, profesionālās, sociālās piederības. Vai, citiem vārdiem sakot, viņi vēlas redzēt sevi plašākā kontekstā. Viņi šādi mēģina apliecināt, ka viņus interesē, ka viņiem ir būtiskas tēmas, kas skar cilvēka dabu, kultūru, tradīciju utt.Problēma gan tā, ka šāda pozicionēšanās reducējas uz konteksta sašaurināšanu līdz teju vai tikai divām iespējamajām "nometnēm". Tu vari piederēt vai nu "liberāļu", vai "konservatīvo" grupām (es te apzināti ignorēju citus apzīmējumus, kādus šīs grupas lieto sevis vai pretējās puses apzīmēšanai).Nelāgi arī tas, ka daudzi no debatētājiem vēlas savu pozīciju iespējami ātri redzēt priekšmetiskotu politiska instrumenta (likums vai cita veida regulējums) formā. Respektīvi, ir tēmas, par kurām var un varbūt pat vajag asi strīdēties publiskajā domu apmaiņas telpā, bet ir ļoti piesardzīgi jāizturas pret politiskās varas metožu iesaistīšanu šajā procesā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē