Tas ir netaisnīgi. Šī vienīgā reize, kad katrs latvietis ir gatavs patērēt tautas folkloru un kultūru, viņam, ak vai, tiek nozagta, jo redz` - ir vesels bars liekēžu, kas to visu dabū bez rindas, turklāt par velti.
Uz šiem svētkiem vilciens jau ir aizgājis, kā nu ir, tā nu ir. Atliek divi varianti - vai nu pirkt biļeti no spekulantiem par tirgus cenām, vai laikā, kad citi priekā un līksmībā gavilēs un dies par mūsu nodokļu naudu, sēdēt mājās zilo ekrānu gaismā.
Taču ir daži «bet», kas šādos brīžos aizmirstas. Organizatoriem it īpaši. Pirmais - ja piedāvājums ir ierobežots, vienīgais instruments pret bardaku un spekulācijām ir biļetes cena. Ja biļete uz pieprasītākajiem pasākumiem maksātu 30, 50 vai 70 latu, tad spekulanti tās tik naski neizpirktu. Jautāsiet - un kā tad ar tiem, kam ar rocību švakāk? Bet ikvienam ir jāizvēlas, kas ir prioritāte - ja nepieciešamība pēc kultūras reizi četros gados ir tik liela, tad taču var iekrāt. Cik taisnīgi ir, ka Jaunā Rīgas teātra vai Operas biļešu cenas ir augstas? Bet tur tiešām var redzēt cilvēkus, kam tā ir prioritāte. Otrs - ja jau folklora ir tik mīļa, ir ļoti daudz pasākumu, kur jebkurš tiek gaidīts atplestām rokām un iesaistīts vistiešākajā veidā un tādi notiek teju katru nedēļas nogali. Nevajag izlikties, ka Dziesmu svētki mums pienākas. Par saviem svētkiem tos var saukt tikai tie, kas dzied, dejo vai citādi sevi pauž latviešu kultūras un folkloras lauciņā visu laiku, nevis reizi četros gados. Dziesmu svētku lielkoncerti mums, apmeklētājiem, ir ekskluzīvs pasākums. Spekulanti taču to zina! Izsmeļošs skaidrojums, kur iegūtā nauda paliek, arī būtu labs stimuls nežņaugties. Ja, pērkot biļeti, būs arī misijas apziņa - es palīdzu svētkiem notikt, tad kurnēšana būtu mazāka.
Un aicināmajiem, tajā skaitā deputātiem, ir jāpiedāvā iespēja iegādāties biļeti, nevis tā jādāvina. Jo ir acīmredzams, ka iespēja nopirkt biļeti bez rindas jau ir priekšrocība. Protams, ar izņēmumiem - goda viesim prasīt naudu būtu negods. Vai deputāti un valsts darboņi vispār estrādē ir vajadzīgi? Man atbilde: teorijā nē, bet praksē jā! Iespēja lēmējus kaut ar dziesmu uzrunāt klātienē ir svarīga pašiem dalībniekiem. Jo emocijas un pacēlums, kas ir svētkos, visuzskatāmāk parāda, cik īsti kultūra ir nozīmīga un ka, piemēram, tas pats estrādes paplašināšanas projekts ir svarīgs jautājums, nevis nenozīmīga budžeta ailīte, ko var apdalīt.
Bet uz jautājumu, kāpēc tagad ir tā, kā ir, atbilde ir parastā - atbildīgie cilvēki baidās uzņemties atbildību, iedomājoties, kas notiks, ja visi kliegs, ka biļetes par dārgu. Un, protams, baidās par saviem amatiem. Tādi mēs esam, latvieši. Bailīgi un neizlēmīgi. Bet tā jau ir folklora.