Pat liberālais premjers Valdis Dombrovskis ir paudis uzskatu, ka ir jāierobežo lauksaimnieciski izmantojamās zemes nonākšana ārvalstnieku rokās. Tomēr liela pretruna ir tā, ka valdība par prioritāti tieši ir pasludinājusi formulu - darbaspēka nodokļu samazināšana, palielinot nekustamā īpašuma nodokli. Šāda nodokļu politika var rezultēties arī tajā, ka Latvijas iedzīvotāji vienkārši masveidā atvadās no saviem nekustamajiem īpašumiem, jo nespēj samaksāt nodokli.
Tagad Zemkopības ministrija meklē risinājumus, kā ierobežot lauksaimniecības zemes masveida nonākšanu ārvalstnieku rokās. Jautājums - vai tie nebūs tikpat formāli un viegli apejami kā jau spēkā esošie.
Šobrīd vispār nav skaidrs, cik Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes patiesībā ārvalstniekiem pieder. Likums gan aizliedz Latvijas lauksaimniecības zemi iegādāties fiziskai personai no ārvalstīm, taču nav nekādu problēmu nodibināt SIA.
Aļona Zandere 27. martā laikrakstā Diena raksta, ka eksperti lēš, ka ārvalstnieku rokās varētu būt 20% Latvijas zemes. Divdesmit gados pēc neatkarības atjaunošanas tā arī nav radīts reģistrs, kurā būtu redzams, cik tad īsti zemes iegādājušies ārvalstnieki. Bet "zemnieku" Saeimas pārstāvji Dienai pauž pilnu pārliecību, ka ārzemnieku īpašumā ir vismaz 40% Latvijas zemes.
Latvijas Avīze jau 2010. gadā raksta, ka no 4,43 miljoniem hektāru Latvijas mežu zemes ārzemniekiem pieder 1,57 miljoni hektāru jeb vairāk nekā 30%. Avīze atsaucas uz Valsts zemes dienesta (VZD) datiem, kas liecina, ka dažu pagastu un novadu lauku teritorijas pilnībā pieder ārzemniekiem. «Ārvalstu pilsoņiem pilnībā pieder Pilskalnes pagasta mežu zemes, bet Auces lauku teritorijā - 98%,» 2010. gada 19. martā Latvijas Avīzē rakstīja Ritvars Bīders.
Tikmēr VZD informācija liecina, ka aptuveni 25% darījumu ar meža zemēm tirgū ir spekulatīvi - zeme tiek nopirkta un pēc neilga laika pārdota. Lauksaimniecības zemes tirgū spekulatīvo darījumu skaits ir aptuveni 17%. Atsevišķos novados spekulatīvo darījumu īpatsvars ir augstāks, piemēram, Alūksnes novadā - 30% darījumu ar lauksaimniecības zemi un 40% darījumu ar meža zemi ir spekulatīvi.
Veidojas paradoksāla situācija - lauksaimniecības zemei draud nodokļa pieaugums, jo pieaug tās kadastrālā vērtība, bet kadastrālā vērtība pieaug, jo pieaug zemes tirgus cena, kas savukārt pieaug, jo notiek spekulācija ar lauksaimniecībā izmantojamo zemi, nevis lauksaimniecības peļņa.
Lielā paradoksa būtība ir tāda, ka lauksaimniecības produkcijas ražotājiem būs jāmaksā lielāks nodoklis nevis tādēļ, ka zemes cena būtu pieaugusi graudu vai kartupeļu audzēšanas dēļ, bet tādēļ, ka kāds cits spekulē ar lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Tas ir gadījums, kad ražojošais sektors kļūst nekonkurētspējīgs spekulāciju sektora dēļ. Tomēr nodokļa pieaugums nevis mazinās spekulāciju, bet visdrīzāk mainīs īpašnieku valstisko piederību no Latvijas uz citu.