RSU docents: Svarīgāk ir veidot sabiedrībā vienotu vēstures izpratni, nevis diskutēt par 16.martu kā atceres dienu

Tam ir arī starptautiskā dimensija. Atbildes uz šo jautājumu nav viennozīmīgas.Kas notiek šajā dienā? Parasti 16.martā relatīvi neliela grupa cilvēku dodas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, Rīgā, cita, vēl mazāka grupa, teatrāli piedalās, protestējot pret pirmo grupu. Īpašu publicitāti pasākumam piedod arī starptautiskais fons, kad vāji vēsturi izprotoši vai angažēti plašsaziņas līdzekļi popularizē stāstus par "nacisma atdzimšanu".Šos vēsturiskos jautājumus ar atšķirīgo interpretāciju aktīvi izmanto politiskie spēki - ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē, lai pozicionētu savu identitāti, piemēram, tā ir Nacionālā apvienība, kura konsekventi cenšas uzsvērt 16.marta lomu Latvijas vēstures piemiņas kontekstā, uzskatot to par sava veida lakmusa testu patriotismam. No otras puses, tās ir, protams, arī dažas nelielas t. s. antifašistu grupas, kuras iegūst savu atpazīstamību, lielākoties protestējot tikai pret šo pasākumu. Visu situāciju sarežģī apstāklis, ka protestētāju un viņu politisko aizstāvju simpātijas pret neatkarīgo Latviju vispār bieži tiek apšaubītas. Tā ir 16.marta politiskā dimensija.Lielais jautājums ir – ko darīt? Vienmēr pēc 16.marta tiek pievērsta pārspīlēti liela uzmanība starptautiskās sabiedrības reakcijai pret 16.marta atzīmēšanu Latvijā, piemēram, ko un kā uz to reaģēja Krievija, kuras reakcija lielākoties jau ir prognozējama. Tomēr līdzās uzdevumam skaidrot šos notikumus starptautiskajai sabiedrībai, galvenās pūles ir jāvelta pašas valsts iedzīvotāju izglītošanai: kas bija leģions, kāda bija tā saistība ar okupācijas varu, kāda bija tā nozīme karā utt. Ļoti maz uzmanības ir veltīts vēstures jautājumiem, kā sabiedrību integrējošiem faktoriem, jo vienota vēstures izpratne ir vienotas nācijas nosacījums.Kā vēsturi, kuru pēta vēsturnieki, nodot sabiedrībai un skolām? Laikam jāsāk ar to, ka joprojām šķiet diezgan nepārprotami tas, ka pastāv dažādas vēstures notikumu interpretācijas latviešu un krievu skolās. Lai gan profesionālu vēsturnieku vidū par tādu jautājumu kā, piemēram, okupācijas fakts, vairs nediskutē, tas šķiet pašsaprotams, skolnieks izaug joprojām apšaubīdams to, kas lielākajai Latvijas pilsoņu daļai ir skaidrs un nepārprotams. Jārēķinās, ka vēstures skaidrošanas jautājums ir pacietīgs un ilglaicīgs darbs vairāku desmitu gadu garumā, sadarbojoties ar akadēmiskajiem vēsturniekiem un tiem, kas veido izglītības politiku Latvijā.Pat, ja uzskatām, ka 16.marts varētu būt atceres diena, tad jāņem vērā, ka Latvijā jau ir ļoti daudz atceres dienu, un nereti pat vēsturniekam ir grūti saprast, kura diena kam tiek veltīta, un kāds ir bijis iemesls to iekļaušanai oficiālo atceres dienu sarakstā. Piemēram, neviennozīmīgi vērtētā decembrī atzīmējamā „pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena”, kas ir ļoti apšaubāma atceres diena un par kuras pastāvēšanu lielākā daļa sabiedrības, visticamāk, pat nezina. Ironija ir tā, ka vairums no šajā atcerē pieminētajiem staļinisma režīma iznīcinātajiem cilvēkiem, paši pēc savas dziļākā pārliecības būdami padomju pilsoņi, bija atstājuši Latviju un palikuši toreizējā PSRS. Dažus no tiem Latvija pat bija izraidījusi no valsts kā valsts ienaidniekus! Vai viņi simpatizēja Latvijas Republikai? Kāds ir viņu sakars ar Latviju kā neatkarīgu valsti? Tiešā veidā - nekāds, bet tomēr šādu dienu mēs valstiskā līmenī atzīmējam. Cits piemērs - kā atzīmējamā diena iekļauta Starptautiskā sieviešu diena 8. martā, kas ir skaidri izteikta padomju okupācijas laika palieka. Līdz ar to atceres dienu radīšanā Latvijā nav konsekvences. Atceres dienām ir jābalstās pašas sabiedrības akceptā. Manuprāt, tādām dienām jābūt ļoti nedaudzām, bet ar nepārprotamu interpretāciju. Tādas dienas mums ir 18. novembris, 11. novembris, 14. jūnijs (šajā dienā mēs atceramies arī citu represiju upurus). Saistībā ar 16.martu vienota viedokļa par to, iekļaut vai neiekļaut to atceres dienu sarakstā, nav nedz Latvijas sabiedrībā kopumā, nav vienota viedokļa arī pašu latviešu vidū.Ja citviet pasaulē ir skaidrs nošķīrums  - vieni zaudēja, otri uzvarēja Otrajā pasaules karā, tomēr Latvijā šo situāciju sarežģī fakts, ka Latvija bija piedzīvojusi PSRS īstenotās represijas vēl pirms nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas Latvijā. Tas ļoti mainīja attieksmi gan pret leģionu, gan vēsturisko notikumu izpratni kopumā. Latvijas gadījumā - Latviju bija okupējusi Vācijas armija, un leģions bija tās izveidota militāra vienība pretēji starptautiskajām konvencijām, kas aizliedza mobilizēt okupētās valsts iedzīvotājus. Citviet Eiropā nacistiskās Vācijas armija tika uztverta kā liels ļaunums un tie, kas stājās šajā karaspēkā, piemēram, Nīderlandes vai Beļģijas iedzīvotāji, tika šajās tautās vērtēti negatīvi un uztverti kā līdzskrējēji. Karam beidzoties, vācieši tika sakauti un izpelnījās pamatoti bargu nosodījumu. Leģions cīnījās pret padomju okupantiem, bet tajā pašā laikā to darīja zem citu okupantu karogiem.Rezultātā, svarīgāk ir veidot pašā sabiedrībā vienotu, izsvērtu izpratni par šiem sarežģītajiem, neviennozīmīgajiem vēsturiskajiem notikumiem, nevis diskutēt par 16.martu kā atceres dienu. Un savukārt šīs izpratnes veidošana sakņojas vienotā ilgtermiņa izglītības sistēmā. Tas būtu viens mazs, bet konkrēts solis.