Šī gada 18. augustā Dānijas Kultūras institūts Rīgā atzīmēja savu divdesmit piekto jubileju. No 1990. gada jūnija līdz 2013. gadam man bija tā privilēģija piedalīties Kultūras institūta filiāļu atvēršanā trijās toreiz Baltijas padomju republikās, un šī jubileja ir iespēja atskatīties uz notikušo.
Pirms divdesmit pieciem gadiem pasaule izskatījās citādāk. Beidzās aukstais karš, dzelzs priekškars, kas pēc Molotova-Ribentropa pakta 1939. gada sadalīja Eiropu padomju un Rietumeiropas ietekmes zonās, krita, uzplauka eiforija ar cerībām uz neatkarību, demokrātiju un mierīgu sadarbību Eiropā.
Kopš 1987. gada, Gorbačova perestroikas veicināta, trijās padomju republikās – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā – notika Dziesmotā revolūcija, solim pa solim, drosmīgāk un drosmīgāk. 1990. gada augustā Molotova-Ribentropa pakta piecdesmitajā gadskārtā no Tallinas ziemeļos cauri Rīgai līdz Viļņai dienvidos divi miljoni dziedošu baltiešu sadevās rokās 600 kilometrus garā ķēdē Via Baltica. Līdzīga nevardarbīga masu demonstrācija ne līdz tam, ne pēc tam nav piedzīvota.
1990. gada pavasarī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautas vēlēti parlamenti pasludināja savu valstu neatkarību, kamēr pārējā pasaule gaidīja, kad Padomju Savienība to atzīs. Šī atzīšana sekoja pēc gada – pēc negaidītā 1991. gada augusta apvērsuma Maskavā, kad pie varas nonāca Boriss Jeļcins, kas decembrī noveda pie Padomju Savienības sabrukuma.
1991. gada 24. augustā Jeļcins parakstīja dekrētu Par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Republiku valstiskās neatkarības atzīšanu. Un tam tūlīt sekoja atzīšana no ārpasaules. Vispirms Islande, tad, kā pirmā valsts kontinentā, Dānija. Toreizējais Dānijas ārlietu ministrs Uffe Ellemans-Jensens uzreiz nosūtīja pirmo vēstnieku, Otto Borhu, uz Baltijas valstīm atjaunot diplomātiskās attiecības, kas bija iesaldētas uz piecdesmit gadiem – kopš Padomju Savienība nāca pie varas 1940. gadā, tad pēc vācu iebrukuma Baltijā 1941. gadā un kapitulācijas – 1945. gadā.
Dānijas Kultūras institūta izveide Baltijā notika jau 1990. gadā – gadu pirms rietumvalstis oficiāli atzina Baltijas neatkarību. Tā bija pirmā un vienīgā daļēji oficiālā ārvalstu institūcija trijās Baltijas padomju republikās, tāpēc šis unikālais "politiskais atbalsts kultūras iesaiņojumā" šajās mazajās valstīs tika augstu novērtēts.
No 1989. gada novembra līdz 1990. gada jūnijam viņš bieži brauca uz Baltijas valstīm, lai iedibinātu pamatus Dānijas Kultūras institūtu izveidei. To viņš veica sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju un PSRS Augstākās Padomes deputātu no Latvijas, slaveno dzejnieku Jāni Peteru, kurš arī piedalījās Kopenhāgenas apmeklējumā.
1997. gadā intervijā laikrakstam Diena ar nosaukumu Laikraksta izvērstā kampaņa ietekmē valsts politiku Herberts Pundiks saka: "Mēs uzrunājām savus lasītājiem, lai sāktu vienu no brīnišķīgākajām kampaņām, kādu esmu pieredzējis. Avīzēm ir jāinformē par jaunumiem, tomēr dažreiz ir svarīgi darīt ko vairāk, kā tikai piegādāt ziņas. Dažreiz avīzēm pašām jārada fakti. Laikraksti ir lielisks varas instruments. Tos var izmantot, lai radītu faktus."
2000. gadā Dānijas Kultūras institūta desmit gadu jubilejas izdevumā dzejnieks Jānis Peters raksta: "Pundiks aizsāka līdzekļu vākšanas kampaņu Dānijas Kultūras institūta izveidei, un Dānijas sabiedrība dāsni iesaistījās. Tomēr Latvija nevēlējās Dānijai palikt parādā. Pēc vēršanās pie preses ziedot naudu Dānijas Kultūras institūta darbības nodrošināšanai mēs savācām sešdesmit tūkstošus rubļu. Visdāsnākais ziedotājs bija Latvijas Zvejnieku kolhozu savienība, taču pa 10 rubļiem ziedoja pat pensionāri. Vai šodien kāds to vēl atceras?"
Bez tam Kultūras institūtam tika piedāvāts bezmaksas birojs divās telpās brīnišķīgajā Rakstnieku savienības namā. Rakstnieku savienība mums piedāvāja arī jaunu angliski runājoši sekretāri Dagniju.
Šajās telpās 1990. gada jūnijā kā Kultūras institūta jaunieceltā vadītāja ierados es. Mani sagaidīja Jānis Peters, kurš piedāvāja ne vien bezmaksas biroja telpas, bet Kultūras institūta vadītājam sameklēja arī bezmaksas dzīvošanas iespējas – sākumā viesnīcā, tad vasarnīcā un pēc tam dzīvoklī Rīgas centrā. "Latvija nevēlējās palikt parādā."
1990. gadā Rīga bija skaista, bet apbružāta un novārtā pamesta pilsēta, pilna ar žurkām, mitriem pagrabiem un odiem. Ar bezgalīgām rindām tukšos veikalos, pārtikas taloniem un diennakti garām rindām pēc degvielas. Iesākumā man tika piešķirti desmit litri degvielas nedēļā, bet drīzumā "aizņēmos" kultūras ministrijas šoferi Andri, kurš kļuva uzticams Kultūras institūta darbinieks.
Pēc sākotnēji viesnīcās pavadītā laika mani izmitināja kūrortpilsētas Jūrmalas vasarnīcā bez vannas, manā un manas ģimenes rīcībā bija aukstais ūdens, balongāze un malkas krāsns. Ārvalstu telefonsakari gāja caur Maskavu, un mums uz iepriekš pieteiktu tālsarunu bija jāgaida vairākas stundas. Nedaudz vēlāk aviokompānijai SAS no Kopenhāgenas reizi nedēļā bija reisi uz Rīgu. Tomēr Latvijas iedzīvotājiem vēl arvien bija jālido caur Maskavu un četras dienas jāgaida Dānijas vīza. Tā aizsākās mana "pionieru darbnīca".
Visas trīs Baltijas valstis pavasarī bija pasludinājušas neatkarību, un baltiešu cerības bija lielas. Gaismu garā tumšā tuneļa galā varēja skaidri saskatīt. Kultūras institūts pilnīgi noteikti bija pirmais "atvērtais logs uz Rietumiem", un uz mums ļoti cerēja.
Abas ar Dagniju sākām iekārtoties un dibinājām pirmos kontaktus. Pa trepēm uz biroju stiepām grāmatu kastes, biroja aprīkojumu un mēbeles (mums, cita starpā, bija viens no vienīgajiem faksa aparātiem pilsētā). Mūsu latviešu "kaimiņš" no blakus biroja kādam latviešu laikrakstam bija teicis: "Latvijā darbu sāk Dānijas Kultūras institūts. Tur strādā tikai divas sievietes – viena ir jauna, otra – dāniete!"
Oficiāli Kultūras institūts Latvijā, Igaunijā un Lietuvā tika atklāts 1990. gada 18. augustā. Atklāšanas ceremonijā ar tālaika izglītības ministru Bertelu Horderu priekšgalā piedalījās trīs lielas dāņu delegācijas – no Dānijas Tirdzniecības kameras, Dānijas Ārpolitikas biedrības un Dānijas Kultūras ministrijas – un Latvijas jaunās valdības pārstāvji, kultūras ministrs Raimonds Pauls un daudzi Latvijas kultūras darbinieki.
Tikmēr mēs cītīgi strādājām, un Kultūras institūtam ar savu labo gribu un uzmanību palīdzēja dažādas Latvijas kompānijas un mediji. Mēs atklājām arī filiāles Igaunijā un Lietuvā ar prasmīgām vietējām vadītājām – Silvi Teesalu Igaunijā un Audru Sabaļauskieni Lietuvā. Abās valstīs mūs gaidīja tikpat ļoti, cik Latvijā, un tāpēc bija nedaudz apbēdināti, ka tām bija "tikai" filiāļu statuss.
Uffes Ellemana tajā pašā laikā nodibinātais Dānijas Demokrātijas fonds ļāva mums nekavējoties palielināt apmaiņas vizīšu skaitu demokrātiju slāpstošiem Baltijas valstu kultūras cilvēkiem un viedokļu līderiem – uz Dānijas tautas augstskolām, festivāliem, demokrātijas un valodu kursiem, Politiken redakciju un izglītības asociāciju, un it īpaši uz Bornholmu, kas 1990. gados vairākus gadus pēc kārtas saņēma lielas reģionālo un vietējo pašvaldību dotācijas, lai izveidotos par Baltijas izglītības salu.
Pirmajā gadā, ko pavadīju Rīgā, pieredzēju trīs vēsturiskus notikumus:
1990. gada jūlijs: lielie divdesmit-tūkstoš-galvainie dziesmu svētki Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kas pirmo reizi mājās uz Igauniju un Latviju atveda tūkstošiem emigrantu no Rietumiem. Tajā laikā Lietuva piedzīvoja ekonomisko un politisko blokādi, jo Lietuvas Tautas frontes vadītājs Vītauts Landsberģis bija pirmais, kurš nopietni runāja pretim Maskavai. Tolaik starp trijām valstīm pastāvēja cieša sadarbība;
1991. gada janvāris: uz visām trijām Baltijas republikām Maskava nosūta ar tankiem un ieročiem bruņotu padomju specvienību, OMON, tā sauktās "melnās berete", lai apturētu neatkarības kustību. Ap parlamentu, radio un televīzijas ēkām un citiem brīvības bastioniem tika celtas barikādes. Ielās cilvēki stājās dzīvos mūros, kas bruņoto agresoru konfrontēja ar kopā būšanu un dziesmām. Nakti un dienu četru diennakšu garumā kopdziesmas bija kā brīvības vairogs. Lietuvā tika nogalināti 13 un ievainoti simtiem cilvēku. Latvijā – nošauti 9, un daudzi ievainoti. Igaunija tik tikko izvairījās no asins izliešanas. "Melnās beretes" atkāpās, bet eiforija un cerība bija izgaisušas, un trīs valstis pacēla sēru karogus un un devās uz kapiem apbedīt nošautos;
1991. gada augusts: vecu komunistu grupa ar puča palīdzību mēģināja gāzt Gorbačovu, kamēr tas pavadīja brīvdienas Krimā. Četras dienas Baltijas valstīs bija izsludināta ārkārtas situācija un nebija zināms, kurā virzienā situācija attīstīsies. Boriss Jeļcins, Krievijas prezidents, izvirzījās vadībā, atvadījās no šokētā Gorbačova un apsolīja visiem padomju pilsoņiem demokrātiju un brīvību. 24. augustā viņš parakstīja "ukazu" (pavēli) par triju Baltijas valstu valstisko neatkarību. Pēdējais mūris Eiropā bija kritis;
Pēc tam dzīve pilnībā izmainījās. Un pārmaiņas bija ievērojamas.
Visupirmais, kam bija jānotiek, – bija jānogāž Ļeņina piemineklis Rīgas centrā! Tas notika lielā pacilātībā un, ovācijām skanot, jau 24. augusta naktī.
Valstis ātri iesaistījās starptautiskajā apritē. Dānija un Uffe Ellemans-Jensens ieradās pirmie (jau 25. augustā) ar savu vēstnieku, lai atjaunotu diplomātiskās attiecības. (Dānija nekad nebija atzinusi padomju okupāciju). Vienlaicīgi no Eiropas, ASV un Āzija notika milzīgs diplomātu un padomdevēju pieplūdums. Vēstniecības tika izvietotas viesnīcu numuros līdz brīdim, kamēr tām visām tiks atrastas, atbrīvotas un iekārotas piemērotas telpas.
Un jaunie nepieredzējušie politiķi smagi strādāja. Bija nepieciešams visu pārveidot un radīt pilnīgi no jauna - jaunu konstitūciju, jaunu valūtu, jaunu karogu, jaunu armiju. Sarkanajam valdniekam bija jāpazūd, VDK jāaizver, aparātam uzticīgie jāatlaiž no visiem amatiem, jāizstrādā jaunas izglītības programmas un mācību grāmatas, jāsagatavo jauni un kompetenti pārstāvji darbībai starptautiskā mērogā, jāapgūst angļu un citas svešvalodas utt. utjp.
Baltiešu lielākā vēlēšanās bija tūlītēja iestāšanās NATO. Emocionāli skatoties, Eiropas Savienība varēja pagaidīt. Bet praktiski viņi tagad bija ļoti atkarīgi no ES atbalsta, no kā izrietēja arī garš prasību saraksts. Triju valstu sadarbība kļuva vājāka, tagad tās bija pārtapušas konkurentēs, kura būs pirmā. Laiks no neatkarības atgūšanas 1991. gadā līdz uzņemšanai NATO un ES 2004. gadā šo triju mazo valstu iedzīvotājiem bija milzīgi sarežģīts un grūts.
Kultūras institūtam tas bija aktīvs, aizņemts un patīkams laiks. Mums, dāņiem, taču bija īpašs statuss, jo mēs pirmie atvērām Kultūras institūtu un vēstniecību. Uffe Ellemans Baltijā bija varonis. Mums bija trīs vienlīdzīgi institūti ar prasmīgām, aizrautīgām un profesionālām vadītājām Igaunijā un Lietuvā un ražīgu un ciešu sadarbību ar Dānijas vēstniecībām.
Un dāņi stāvēja rindā, lai piedalītos jauno valstu izveidē. Daudzi lasītāji to atcerēsies un noteikti ir līdzdarbojušies. Demokrātijas fonds piedāvāja ekonomisku iespēja daudz dažādām apmaiņas programmām, dāņu mākslinieki atteicās no honorāriem un projekti plauka. Pēc neilgas "bezplāna aizrautības" projekti kļuva mērķtiecīgāki, orientēti uz sabiedrību un demokrātijas veidošanu.
Ar triju Kultūras institūta biroju palīdzību Dāniju pazina vai katrā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas krogā un krustu šķērsu tika nodibinātas neskaitāmas savstarpējas kultūras saiknes un draudzības.
2014. gadā Kultūras institūts piedzīvoja pārstrukturēšanu un biroji Igaunijā un Lietuvā tika slēgti. Kultūras institūta darbība tiek vadīta no Latvijas.
Mans laiks kā institūta vadītājai Rīgā un Baltijā beidzās 2003. gadā, īsti pirms šo valstu uzņemšanas NATO un ES. Man nav ne mazāko šaubu, ka Kultūras institūta triju filiāļu atvēršana Baltijā notika īstajā laikā un ar neticamu rūpību, un tam bija un vēl arvien ir liela nozīme gan Dānijā, gan trijās mūsu kaimiņvalstīs. Tas rosināja savstarpēju labas gribas izpausmi, kam sekoja neskaitāmas politiskas, biznesa un militārās programmas, no kurām mēs visi arvien esam ieguvēji.
Beidzamo desmit gadu laikā manam sekotājam Simonam Drevsenam-Holmbergam bijis daudz jaunu un lielu izaicinājumu, un viņš varētu šo stāstu turpināt. Stāstu par to, kā šīs valstis neiedomājamā ātrumā, neskatoties uz ekonomisko krīzi, kas līdzvērtīga Islandes un Grieķijas krīzei, un pretēji visiem nosacījumiem, tikai divdesmit piecu gadu laikā mainījušās un kļuvušas par labi funkcionējošām Eiropas valstīm, kaut zaudējušas simtiem jaunu cilvēku, kuri valstis pametušas, lai dotos uz Rietumeiropu darba meklējumos. Un par to, kā bažas par Krieviju ietekmē šīs valstis pēc tikai divdesmit pieciem trausliem gadiem, kas aizvadīti brīvībā.
Ar pasauli uz jauna aukstā kara sliekšņa, ar sašķeltu Eiropu, ar ekonomiskām krīzēm, ar Krieviju kā potenciālo draudu Dānijas – un arī Kultūras institūta – pienākumi pret Baltiju nav kļuvuši mazāki, drīzāk tieši pretēji.
*šī raksta versija publicēta Dānijas laikrakstā Politiken 18. augustā.