Politiski represēto apvienības pārstāvis: Piemiņas zaimošana

Tiem, kam izdevās atgriesties dzimtenē, sekoja virkne ierobežojumu tiesībās visu PSRS pastāvēšanas laiku. Šodien, kad Latvija ir atguvusi brīvību un atjaunota tās valstiskā neatkarība, arī mēs, vēl dzīvie represētie, esam pateicīgi Dievam un liktenim par Latvijas valsts atdzimšanu. Šajos gados daudz kas ir paveikts piemiņas saglabāšanā: izveidoti pieminekļi stacijās, daudzās apdzīvotajās vietās, pilsētās, kauju vietās un citur. Par to liels paldies vispirms pašvaldību vadītājiem un vietējiem iedzīvotājiem. Un tomēr ir aizkavējies pats svarīgākais - Memoriālā kompleksa izveide Rīgā, Strēlnieku laukumā. Mēs to gaidām ar lielu apņēmību, jo dzīvi vēl ir represiju laika bērni un nedaudzi ļoti veca gadu gājuma mūsu vecāki.Memoriāls okupācijas upuriem ir neatņemami saistīts ar Latvijas Okupācijas muzeja pārbūvi. Nākotnes nama skiču projekta un Latviešu strēlnieku laukuma detālplānojuma publiskā apspriešana notika jau 2009. gadā un nekādus iebildumus neizsauca. Ministru kabinets ir pieņēmis vairākus lēmumus par muzeja pārbūves finansēšanu un darbu beigšanas termiņiem. Tika izsludināti divi starptautiski konkursi komunistiskā režīma upuru piemiņas memoriāla izveidei un citi pasākumi. Ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 307 2011. gada 8. jūlijā Par finansējuma piešķiršanu Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālā kompleksa izveidei, Latviešu strēlnieku laukumā, Rīgā, izdevumu segšanai ļoti konkrēti uzdots Kultūras un Finanšu ministrijām, kā arī valsts akciju sabiedrībai Valsts nekustamie īpašumi risināt visus jautājumus, kas saistīti ar šo problēmu. 2013. gadā tika noslēgts līgums par muzeja ēkas rekonstrukcijas tehniskā projekta izstrādi un autoruzraudzību. Atlika vien saņemt būvatļauju darbu uzsākšanai.Taču 2014. gada vidū, Rīgas arhitektu grupa ar Zaigu Gaili priekšgalā, kurus atbalstīja pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis, uzsāka kampaņu pret pasaulslavenā arhitekta Gunāra Birkerta projektu - piebūvi. Šī grupējuma argumenti ir ļoti vāji, no "pirkstiem izzīsti". Gala mērķis ir norakt šo projektu un, iespējams, iegūt teritoriju savām biznesa iecerēm, lai labi nopelnītu. Par to liecina Gailes un Prinča teiktais: "... Šitik dārgu vietu atvēlēja..." un "... Te ir Rīgas sākums un nebūs kā viņi te domā...".Vienīgais veids, kā apturēt projekta realizāciju, bija atteikt būvatļaujas izsniegšanu, ko atkārtoti ir darījusi Rīgas pilsētas Būvvalde pēc Gvido Prinča ieteikuma, ignorējot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, Rīgas Vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes pozitīvos atzinumus, kā arī Būvniecības likuma 4. pantu, kurā teikts, ka jāievēro "pasūtītāja un sabiedrības intereses".Mēs, politiski represētie, gaidām piemiņas vietas izveidi jau 25 gadus. Rīgas Domes rīcība ir spļāviens mums visiem tieši sejā, kas ievietojams vienā rindā ar Rubika apvainojumiem "par sadarbošanos ar vāciešiem" un nu jau izsmieklu ieguvušā kriminālprocesa, ko tautā dēvē par "slotas kāta krimināllietu". Paliek atklāts galvenais jautājums - kam un kādos nolūkos tiek inscenētas šādas darbības? Ja tām ir politiska ievirze, tad ir pēdējais laiks to noskaidrot un tās novērst. Aicinām Saeimu un valdību iejaukties, lai pārtrauktu represēto piemiņas zaimošanu. Okupācijas muzejs un okupācijas upuru memoriāls ir nacionālas nozīmes vērtība. Nav pieļaujams, ka par to turpina ņirgāties Rīgas birokrāti, kas, iespējams, pilda savu priekšnieku politisku pasūtījumu. Mēs uzmanīgi sekosim notikumu gaitai.