"Man liekas, ka uz šo brīdi ar esošajiem resursiem tas darbs ir izdarīts milzīgs un mēs esam maksimāli norobežoti no visām nepatīkamām lietām, cik vien iespējams," vērtēja Taivāns.
Viņaprāt, valdības iestādes ir labi pastrādājušas, taču ir cita problēma.
"Bet, ja nu sākas tracis kaut kur Krievijā un sākas bēgļu neapturama plūsma? Tā bēgļu plūsma uz šejieni - šeit viņu neatturēs ne aukstums, ne Latvijas nabadzība, šī vide ir Krievijai pierasta un šeit dzīvot var. Nu tad mūsu valstiskās kapacitātes krietni saruks, ja tie būs stihiski pūļi simtiem tūkstošu, ar kuriem tu vairs nezini, ko darīt," sprieda pētnieks.
Vienlaikus viņš arī norādīja, ka scernārijs, kurā varētu stabilizēties situācija Tuvajos Austrumos, ir tehniski un arī praktiski neiespējams, un imigranti turpinās piepildīt Eiropu.
Pēc viņa domām, situācijas stabilizācijas scenārijs tehniski neiespējams ir kaut vai tādēļ, ka Tuvo Austrumu valstu likumdošana, tai skaitā Sīrijā un Irākā, paredz, ka cilvēks, kurš kaut kādu iemeslu dēļ zaudējis pilsonību, atpakaļ to nedabū.
"Bet arī no praktiskā viedokļa, saprotiet, ka Tuvie Austrumi ir pārapdzīvoti. Tur dažādas aplēses ir, dažādas metodikas, bet apmēram 5% no visa šī reģiona teritorijas ir lauksaimniecībai derīgas zemes. Tuvie Austrumi ir lielākie pārtikas importētāji, tātad viņi paši sev nevar saražot pārtiku. Lai varētu nopirkt pārtiku, ir jābūt ražošanai ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Tādas tur nav. Jābūt ļoti attīstītai zinātnei, kas risina jautājumus par ūdens destilāciju, piemēram, ūdens - milzīga problēma Tuvajos Austrumos, milzīga. Katru gadu ūdens horizonti Tuvajos Austrumos krītas par diviem metriem - pazemes ūdeņu horizonti -, tas nozīmē, ka ūdens pazūd aktīvi,” stāstīja Taivāns.
Vienīgais risinājums esot emigrēt, bet nav kur. Virzīties Indijas virzienā ir vēl sliktāk, bet Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša iedzīvotāju pieaugums ir 3,4%, un tas ir daudz augstāks nekā Tuvajos Austrumos.
"Vienīgā brīvā vieta, kur ir telpa, tā ir Eiropa. Tā kā kustība ir uz Eiropu, viņa būs uz Eiropu un šie cilvēki Eiropu piepildīs. Teorētiskais modelis ir tikai viens, citu pagaidām nav," sprieda pētnieks un piebilda - ko darīt praktiski, tas ir labs jautājums.
Pēc Taivāna vārdiem, kāds procents no tiem, kas ienāk, kļūst par darbaspēku un pienes kādu ekonomisko labumu, bet līdzi nāk tas, kas mūs uztrauc. "Un briesmīgākais ir tas, ka pilnībā šīs civilizācijas pārstāvji nesaplūst tur, kur viņi atnāk. Tas uzstādījums islāma pasaulei un arī citām civilizācijām - svešas civilizācijas pieņemšana ir ļoti grūts process un neviens to īsti negrib. Un ir rezistence pret to, norobežošanās. Dažreiz varam brīnīties, kāpēc reizēm primitīvas ciltis, cilvēki ar izteikti zemāku kultūru, negrib to mainīt, viņi grib palikt pie viņas, to saglabāt, nodot saviem bērniem,” vērtēja profesors.
Tā tas esot arī Tuvo Austrumu iedzīvotājiem. Esot ļoti izplatīts priekšstats par rietumnieku izlaidību un ka sievietes praktiski ir nevis sievietes, bet ielasmeitas utt. Varbūt jaunieši ir disciplinēti justies brīvāk un atbrīvoties no vecāku pārlielu lielas aizbildnības un meitenes gribētu būt emancipētākas no vīriešiem. Bet, tiklīdz pašiem piedzimst bērni, rodas jautājums, kā bērnu audzināt.
“Un tad notiek atgriešanās atpakaļ pie tām tradīcijām, pie kurām paši ir uzauguši, un tas tiek reproducēts. Trešajā paaudzē notiek tāds fenomens, kas vēl nav izpētīts, ka sākas intensīva atgriešanās pie saknēm. No trešās paaudzes imigrantiem nāk liela daļa Daesh kaujinieku un teroristu. Viņi Eiropā ir izmācījušies skolās, bet integrējušies nav,” stāstīja pētnieks.
Pēc viņa domām, patlaban esam vēstures pagrieziena punktā: "Es domāju, ka mūsu vēsture ir laikmeta griežos un ka nākotne vairs nebūs tāda, kāda viņa ir bijusi."
"Mēs jau esam vairāk vai mazāk pieraduši pie priekšstata, ka vēsture ir tāds sinhrons process, tāda progresa kustība no punkta A, no dziļas senatnes uz daudz labāku, daudz gaišāku, progresīvāku nākotni. Pagājušā gadsimta 50.gados šī koncepcija jau bija pārdzīvojusi savu laiku, jo tika uzdoti daudz un dažādi jautājumi, uz kuriem īstas atbildes vēsturnieki nevarēja dot," stāstīja Taivāns.
Tad parādījās tobrīd britu vēsturnieka Arnolda Toinbija koncepcija, kuru vēlāk pārņēma un pārstrādāja ASV politologs Semjuels Hantingtons. Proti, ka notiek nevis nāciju vēsture, bet notiek civilizāciju vēsture, tātad ļoti lielas vienības.
"Un tās civilizācijas - mēs piederam attiecīgi kristīgajai. Hantingtons to nosauca par Eiropas civilizāciju, un mums tieši blakus ir ortodoksā vai pareizticīgā civilizācija, tā ir pavisam cita, tā ir Krievija aiz Zilupes. Tad ir islāma civilizācija, tad ir konfuciāniskā jeb ķīniešu civilizācija, japāņu civilizācija, hindu civilizācija. Un visas viņas ir ar reliģijas nosaukumu. Un kāpēc? Tāpēc, ka Toinbijs rakstīja, ka lielās reliģijas ir izauklējušas šīs civilizācijas. Un šeit ar reliģiju jāsaprot nevis rituālo pakalpojumu kopums, kā mēs dažreiz uztveram, bet reliģija ir pasaules redzējums, tā ir vesela filozofija un katrai reliģijai viņa ir citāda," skaidroja Taivāns.
Taivāns vērtēja, ka patlaban piedzīvojam to, par ko rakstīja Hantingtons - notiek civilizāciju sadursme.
"Te ir ļoti svarīgs jautājums, cik viena vai otra civilizācija ir dzīvotspējīga. Toenbijs rakstīja, ka civilizācijas mirst kā pašnāvnieces," norādīja Taivāns.
Tā ir nespēja pašiem aizsargāties vispirms jau pret ārējiem uzbrukumiem un tad kaut kādas iekšējas problēmas. Piemēram, mūsu iekšējā problēma ir dziļš demogrāfisks kritums. Otra problēma ir tā, ka, ienākot lieliem bēgļu plūdiem Eiropā, kas cer uz ekonomiskiem pabalstiem un vieglu dzīvi šeit, jāsaprot kaut vai ar visparastākās ģimenes grāmatvedības palīdzību - tie resursi nav bezgalīgi, sprieda Taivāns.