Nesen iznākušā Latvijas vēsturnieku darbu krājuma, kurā viens no autoriem esat, nosaukumā ir jēdziens «atmiņu kopienas». Tad nu mēģināsim saprast, ko 16. marts nozīmē dažādām "atmiņu kopienām" Latvijā.
Runa ir par pieredzi – ja ņem vērā, ka notikumu tiešo aculiecinieku kļūst arvien mazāk, mēs varam runāt par pieredzi, kas tiek nodota tālāk caur vēsturisko atmiņu. Un tāpēc priekšstati, kas pastāv sabiedrībā dažādās grupās – vai nu par 16. martu, vai par jebkuru vēstures jautājumu, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir aktuāls, – saglabājas. Būtībā mēs runājam par nošķīrumu vēstures zinātne un vēsturiskā atmiņa. Cik daudz tām ir kopīga? Pieļauju, ka vairāk, nekā paši vēsturnieki gribētu to atzīt. Mēs, vēsturnieki, esam pieraduši domāt, ka vēsturiskā atmiņa ir kaut kas subjektīvs, savukārt vēstures zinātne var būt objektīva. Teorētiski tas tā, protams, var būt, tomēr jāatceras, ka vēsture nav fizika. Ja fizika var raksturot procesus dabā, mēs skatāmies, ka ārā līst lietus, mēs redzam to no malas, tad vēsturē mēs savu pagātni no malas redzēt nevaram. Un nevaram tāpēc, ka mums ir šī vēsturiskā atmiņa, kas nāk jau ar kaut kādiem priekšstatiem. Priekšstatiem, kurus mēs esam uzzinājuši no saviem vecākiem, vecvecākiem vai kas tiek uzskatīti par «vispārzināmiem» tajā sabiedrības daļā vai nācijā, kurai mēs piederam. Un domāju, ka no šiem priekšstatiem pilnībā nevar atbrīvoties arī neviens vēsturnieks.
Jebkurā gadījumā šie priekšstati tiek izmantoti arī indivīda šodienas vajadzībām.
Bez šaubām.
Tāpēc es gribētu dzirdēt viedokli par dažām versijām, ko 16. marts potenciāli nozīmē tiem, kuri paši nav karojuši. Piemēram, leģionāru "stāsts" mums ļauj konstruēt priekšstatu, ka mēs, latvieši, nekad neesam bijuši "vāciešu" vai "krievu" pusē, mēs bijām "pa vidu", ar savu nostāju. Vai – ja latviešiem pārmet pakļāvību un locīšanos, leģionāri mums ļauj teikt "nē, tā nav!"
... mums ir tik un tik daudz Dzelzs krusta kavalieru.
Nu, apmēram. Ka patiesībā, "ja vajag", mēs varam būt citādi.
Vēsturiskais stāsts vienmēr ir konstrukcija, un tad ir jautājums, kādam mērķim konstrukcija tiek izmantota. Neviena konstrukcija nerodas pati no sevis. Ja mēs runājam par nosacīto latviešu sabiedrību – nosacīto tāpēc, ka arī «latviešu pusē» attieksme pret 16. martu ir dažāda, – tad, manuprāt, 16. marts ir zināma kompensācija par 1940. gada 17. jūniju. Tas ir mēģinājums pateikt, ka, lai gan mēs Latvijas valsti pazaudējām un nepretojāmies militāriem līdzekļiem tad, kad to vajadzēja darīt, vēlāk «caur» leģionāriem pierādījām, ka ar pliku roku, kā saka, mūs nepaņemsi. Kaut arī mēs cīnījāmies ne tajā armijā un ne tajā formā, toties ar iekšējo pārliecību.
Citiem vārdiem sakot, manai versijai, ka 16. martam ir zināma kompensējoša, mierinoša funkcija tajā, kā mēs vērtējam sevi, ir tiesības pastāvēt?
Protams. Vēsturiskā atmiņa jau nav kaut kāds katls, kurā samests viss, kas ar konkrēto tautu noticis. Nē, tajā iezīmējas notikumi, "stāsti", kas šai tautai ir būtiski. Turklāt jāņem vērā, ka vēsturiskajai atmiņai ir divas puses – no vienas puses ir atmiņa, no otras, – aizmiršana. Un es gribu uzsvērt, ka vēsturiskajai atmiņai ir tiesības būt subjektīvai. Mēs labi zinām situācijas, kad sēžam laukos pie galda un runājam ar vīriem par kādiem vēsturiskiem notikumiem, un agrāk vai vēlāk nonākam pie tā, ka sarunas biedri saka: dēliņ, ko tu man te māci, es to redzēju pats savām acīm, es zinu, kā bija patiesībā. Viss, ar to diskusija beidzas (smejas). Bet tādas ir šī cilvēka tiesības. Šādā kontekstā var teikt, ka vēstures kā zinātnes mērķis būtu nepalikt tikai vēsturiskās atmiņas līmenī, jo tad mēs nonāktu pie daudz un dažādām versijām par jebkuru notikumu. Zinātnei ir jāmēģina izvērtēt, cik patiess ir tas, ko mums saka vēsturiskā atmiņa.
Pats ieminējāties, ka attieksme pret 16. martu var atšķirties arī starp latviešiem. Es varu iedomāties argumentu, ka "tas bija tik sen, kāda tam vairs nozīme, jāiet uz priekšu".
Tad, kad es kaut ko tādu dzirdu, saprotu, ka situācija ir pilnīgi pretēja tam, ko man mēģina teikt. Ja patiešām "tas bija tik sen, kāda tam vairs nozīme", tad šādu frāžu nemaz nebūtu. Tas, ka pie šiem "datumiem" nemitīgi notiek atgriešanās – tajā skaitā apgalvojot, ka nav vērts tos pieminēt, – tad tas nozīmē, ka kaut kas līdz galam nav saprasts vai pārvarēts, ka nav panākta vienprātība par to, kas bijis.
Visu interviju ar Mārtiņu Mintauru lasiet otrdienas, 15. marta laikrakstā Diena!