Vai, ņemot vērā mazo iedzīvotāju skaitu, vienā brīdī nevajadzēs pārtraukt kādu ceļu uzturēšanu, līdzīgi slimnīcu un lauku skolu slēgšanai?
Ir vesela virkne ceļu, kam ir sociāla funkcija, kuru uzturēšana nekad neatmaksāsies. Ja pieiet šim jautājumam ar humoru, var teikt, ka ir trīs risinājumi- atrast naftu, kas līdz šim nav noticis, ievest trīs miljonus ķīniešu, kas radītu pietiekami lielu ekonomisko vērtību, lai atmaksātos šos ceļu uzturēt, vai izveidot ilgtspējīgu cenu finansēšanas modeli. Ja pēdējais risinājums netiek pieņemts, tad agrāk vai vēlāk šis jautājums kļūs aizvien aktuālāks. Tai pašā laikā, mēs nevaram pateikt, ka konkrētais ceļš, pa kuru bērniem jānokļūst līdz skolai vai lauksaimniekam jāizved produkcija, nav nozīmīgs. Jautājums ir par to, kādā līmenī varam atļauties ceļus uzturēt. Tas ir tas pats Vecpiebalgas ceļa gadījums, kur pagājuši 40 gadi kopš uzbūvēšanas, bet nav tikusi veikta rekonstrukcija, un tas kaut ko liecina.
Viens no mūsu mērķiem ir atjaunot sabiedrības pieprasījumu pēc labiem ceļiem, un te nepieciešama gan pašvaldību, gan sabiedrības, gan mediju iesaistīšanās. Vajag sakārtotu finansējuma sistēmu, lai attīstītu valsts un pašvaldību ceļus. Taču, lai politiķi pieņemtu šādu lēmumu, nepieciešams sabiedrības pieprasījums. Lai būtu sabiedrības pieprasījums, tā jāizglīto par labu ceļu svarīgumu. Te nepieciešama visu minēto iesaistīšanās. Tāpēc protesta akciju (Vecpiebalgas ceļam būt!) kopumā vērtēju pozitīvi, jo sabiedrībā bija pieprasījums pēc laba ceļa. Taču problēma ir tāda, ka šis pieprasījums ir divas reizes gadā. Martā un aprīlī, kad ir bedrītes. Bet, kad tās sataisa, tad par ceļiem sāk atcerēties rudenī, kad tiek minēta spārnotā frāze, ka ceļiniekus ziema pārsteidza nesagatavotus, kam es nepiekrītu. Jo paiet laiks, kamēr cilvēki pierod pie citiem braukšanas apstākļiem un stila.
Pilnu interviju lasiet piektdienas laikrakstā Dienas Bizness.