Kas Lietuvā ir novedis izglītības darbiniekus līdz streikam?
Mūsu arodbiedrība jau ļoti ilgu laiku par problēmām ir diskutējusi ar valdību, bet nejūtas sadzirdēta.
Vai arī jūs un citi bērnudārzu pedagogi atbalstāt streiku?
Ir pārāk sarežģīti atbildēt ar "jā" vai "nē". Es piekrītu, ka mūsu izglītības sistēmai nepieciešamas pārmaiņas. Uzskatu, ka mums jārunā par profesijas prestižu, par atalgojumu un sistēmas izmaiņām. Tomēr jautājums ir ne tikai par problēmām izglītības jomā. Tās ir ļoti līdzīgas visā valsts sektorā. Kā ir norādījusi Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, mums ir jāvērtē ne tikai prasības, bet reālās iespējas, kādas Lietuvai kā valstij ir. Tātad es, no vienas puses, pilnībā piekrītu, ka pārmaiņas ir absolūti nepieciešamas, bet, no otras puses, es saprotu, ka tām jānāk pakāpeniski un jāņem vērā, ka neatkarīgi no tā, ko mēs gribam, mums nav tādu iespēju kā Somijai vai Dānijai. Vēl nav.
Latvijā, runājot par pārmaiņām un reformām, nereti tiek izcelti tikai vispārējo skolu skolotāji. Par bērnudārzu pedagogiem, īpaši atalgojuma kontekstā, tiek aizmirsts. Vien tagad šis jautājums kļuvis aktuāls. Kā ir pie jums?
Tāpat. Un tāpēc mans mērķis bija sākt ar bērnudārziem. Ļoti bieži pirmsskolas izglītības iestādes ir kā pameitas. Visi ir ieinteresēti formālajā izglītībā no 1. līdz 12. klasei, bet bieži aizmirst, ka pamatu bērns iegūst līdz septiņu gadu vecumam. Šajā laikā izveidojas vērtību sistēma, sociālās prasmes. No manas perspektīvas - skolotāji, kas strādā ar bērniem, būtu jāvērtē vismaz tādā pašā līmenī kā sākumskolas pedagogi. Valstij būtu jākoncentrējas tieši uz pirmsskolas un sākumskolas posmu. Pēc tam jau bērns dziļāk apgūst konkrētus priekšmetus, ne pamatprasmes. Taču nezināmu iemeslu dēļ mēs joprojām vairāk fokusējamies uz citām lietām, nevis uz bērna personību un sociāli emocionālo attīstību.
Skolotāja profesija Lietuvā ir prestiža?
Nē, un gribu to mainīt. To redzu kā savu personīgo dzīves izaicinājumu. Pirms 100 gadiem sabiedrībā visvairāk novērtēja trīs profesijas - ārstu, skolotāju un mācītāju. Es saprotu, ka reliģijas loma mūsdienās mazinās, bet skolotāja un ārsta loma nedrīkstētu bālēt. Mēs bieži domājam, ka profesijas prestižs ir saistīts ar atalgojumu, bet es tā neuzskatu. Jā, tas ir faktors, bet tas vairāk ir saistīts ar to, kas izvēlas skolotāja profesiju. Mums būtu jālepojas, ka esam skolotāji, mums ir jārunā ar pedagogiem un jāsaka, cik viņu profesija ir svarīga. Tiklīdz viņi jutīsies nozīmīgi, mainīsies arī tas, kā viņi runā ar vecākiem. Ja vecāki bērnam saka: «Ai, tā ir tikai skolotāja,» tad bērni uzaug, domādami, ka skolotāji nav jārespektē. Lietuvā pat saka: ja tu nekur netiksi, tad vienmēr varēsi iestāties pedagoģijas augstskolā. Tas mani sāpina. Es uzskatu, ka tikai labākajiem un gudrākajiem būtu jākļūst par skolotājiem.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 25.februāra, avīzē Diena!