"Vajag gaidīt tikai to labāko, ko mēs tai [Latvijai] varam dot. Domāt par to - un tad būs labi," teica Lasmane.Viņa uzskata, ka cilvēki, lai gan ieguvuši brīvību, gaužas, jo neprot cienīt to, kas viņiem dots. "Viņi domā, ka viņiem dabīgi jābūt tam skaisti balti klātam galdam katru dienu, ka pašam nemaz nav jāstrādā un jādomā. Un nemaz nav jājūtas kā pilsonim, bet kā patērētājam, visu viņam vajag. Aizbrauc uz Angliju un atkal - dod man un dod. Un žēl, ka dod. Labāk, ka nedod tik daudz," vērtēja Lasmane.Viņa pati 1990.gada 4.maiju, ko mēdz dēvēt par Latvijas otro dzimšanas dienu, atceras ar prieku, jo kā tādu šo dienu arī esot uztvērusi."Šī diena ir ļoti mīļa, un man liels prieks, ka tie latvieši, kas bija pie varas, to atzina. Es jau cerēju, ka tā pienāks ātrāk. Man, nākušai no pirmās Latvijas, bija tāda sajūta, ka šīs šausmas ilgi nevar pastāvēt. Jo man pašā savā jaunības maksimālismā, 15-16 gadu vecumā, nācās redzēt, kā tās divas totalitārās varas minās mūsu zemē, kāvās. Pašiem mums vairs nebija nekādas teikšanas par savu valsti un savu zemi," atminējās disidente.Lasmanes vecāki bijuši kristieši un attiecīgi viņu arī audzinājuši. "Es piedzimu mīlošā ģimenē, no bērnības to visapkārt esmu redzējusi - man nāk līdzi Brigaderes aprakstītais Dievs. Daba. Darbs. Tad pusaudžu vecumā pēkšņi kāds laužas pāri robežai un iekaro manu valsti un visam ir jābūt citādāk," atminējās Lasmane."Es jau zināju, ka man ir jāpaļaujas uz Dievu, ka karš, okupācija nav mūsu vēlēšanās, nav mūsu griba. Kāpēc tas viss tā notiek? Man tas viss ir jāatstāj kāda augstākā ziņā, jo es vēl neko nezinu savā vecumā, es tikko esmu sākusi dzīvot tādā mīlestības atmosfērā," stāstīja Lasmane.Viņa uzskata, ka arī brīvība mums iekrita rokās Dieva dāvāta un cilvēki, sūkstoties, ka šī nav Latvija, par kuru viņi cīnījušies, zaimo Dievu, tā runādami."Barikādes jau nebija nekāds atbrīvošanas karš, tās bija vienkārši barikādes, un armija aizgāja nešaudama. Mēs labi atceramies, kā tas notika. Prieks, ka tiešām visi brauca uz tām barikādēm. Man tā bija nakts, kad es saldi aizmigu, redzēdama, ka no laukiem ar traktoriem, mašīnām visi skrien uz barikādēm. Bija pilnīgi skaidrs, ka tā lielā vara brūk, ka Dievs mums sūta savu žēlastību ar brīvību. Tā es to izjutu," atminējās Lasmane.Runājot par savu 90 gadu jubileju, ko disidente svinēja pērn, viņa norādīja: "Svinēju to kopā ar Dievu un Latviju. Tur jau ir tas prieks, ne tajos manos 90 gados."Lasmane dzimusi 1925.gada 28.jūlijā un PSRS režīma laikā arestēta trīs reizes - 1946.gadā 21 gada vecumā, tad 1970. un 1983.gadā. Lasmane tikusi arestēta par nacionālo partizānu atbalstīšanu, pretpadomju un reliģiskas literatūras izplatīšanu, pretpadomju aģitāciju. Kopumā apcietinājumā Lasmane pavadījusi 14 gadus - gan Sverdlovskas apgabalā, gan Mordovijā, gan arī Latvijā.Lasmane Latvijā atgriezās 1987.gadā, bet 1993.-2000.gadā strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. 1994.gadā Lasmane apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, taču 1995.gadā viņa atdeva apbalvojumu atpakaļ, norādot uz to, ka saņēmēju vidū ir čekas kartītēs minēti cilvēki.
Lasmane: Saskaitīt brīvības dotās svētības būtu liels panākums mūsu kurnējošai tautai
Saskaitīt visas svētības, ko jau esam saņēmuši caur brīvību, būtu liels panākums mūsu kurnējošai tautai, tā intervijā LNT raidījumam 900 sekundes teica disidente, cilvēktiesību aktīviste Lidija Lasmane, kura padomju režīma laikā trīs reizes tika arestēta un apcietinājumā kopumā pavadīja 14 gadus.Vaicāta, ko novēlētu cilvēkiem līdz Latvijas simtgadei, viņa teica, ka novēl saņemties jau ar šo brīdi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.