Vienlaikus visu bargo paziņojumu izteikšanas laikā Phenjanas rīcība drīzāk atgādinājusi uz āru un arī valsts iekšpusi vērstu propagandas izrādi, nevis darbību, kas liecinātu par gatavošanos reālai karadarbībai. Turklāt pavisam skaidra rīcība sliktākā scenārija īstenošanās gadījumā būtu sagaidāma no amerikāņiem, kas bez vilcināšanās ļāvuši noprast, ka atbildēs ar visu spēku, neļaujot nodarīt zaudējumus saviem sabiedrotajiem reģionā - Dienvidkorejai un Japānai. Tieši Vašingtonas darbība uzskatāma par būtiskāko argumentu, kas var papildus atvēsināt karstos prātus Ziemeļkorejā, kā arī atturēt Seulu no izaicinošas izturēšanās.
Šī konfrontācija vēlreiz apliecinājusi Ziemeļkorejas režīma nespēku un neticību saviem spēkiem. Ārkārtējā rīcība, paziņojot par spēkā esošiem kara laika likumiem, «oficiāla kara stāvokļa» pasludināšana, nav sevišķi veiksmīga forma, ja Phenjana vēlējusies par sevi nopietni atgādināt pasaulei. Šāda konfrontācija patiesībā nav pat tādu Ziemeļkorejas «draugu» kā Maskava un Pekina interesēs. Ziemeļkoreja parādījusi, ka tā ir no papīra veidots tīģeris, kas rāda zobus, taču nespēj iekost. Kas zina, varbūt arī jaunais šīs valsts vadītājs Kims Čenuns to apzinās. Lielformāta karš ar Dienvidkoreju, ko turklāt atbalsta Vašingtona, nozīmētu milzu triecienu sociālisma valstij. Tās militārā atpalicība nav noslēpums, piemēram, gaisa spēki Ziemeļkorejā izmanto padomju Mig-17, Mig-19, kuru apbruņojumā nav raķešu, bet Il-28 noņemšana no bruņojuma PSRS uzsākta jau 50. gados. Ziemeļkorejiešu pilotu sagatavotības līmenis ir zems - viņu pavēlniecībai vienkārši trūkst degvielas, lai nodrošinātu kaut cik kaujas spējīgu lidmašīnu pacelšanos. Turklāt šīm padomju lidmašīnām, nemaz nerunājot par Ķīnā ražotajām, ir ārkārtīgi zems resurss. Situācijas saasināšanās laikā 2010. gadā Ziemeļkorejas aviācijas darbībā bija vērojamas avārijas, haoss un pilotu zema prasme. Un tā nav tikai aviācijā - lielākā daļa šīs valsts karavīru militāro iemaņu uzlabošanas vietā nodarbojas ar saimnieciskajiem darbiem - lopu ganīšanu, piedalās sēšanā un ražas novākšanā.
Tas nav pārsteidzoši, jo valsts pēc 1995. gada bada regulāri izjūt pārtikas trūkumu un apmēram divas trešdaļas 24 miljonus iedzīvotāju lielās valsts cieš no bada, liecina ANO dati. Turklāt 200 tūkstoši cilvēku atrodas koncentrācijas nometnēs. Uz šāda fona šķiet saprotama Kima Čenuna vajadzība pēc ārēja ienaidnieka, taču ilgtermiņā Ziemeļkorejas līderim vajadzētu domāt par kaut ko citu.