Kur nu tālāk, ja ieslodzījuma vietas priekšnieks apgalvo, ka Nadeždas stāvoklis esot tik slikts, ka viņai neesot iespējas satikties ar savu advokātu un pat aprunāties pa telefonu. Te derīgi pieminēt, ka opozicionāri noskaņotajai Nadeždai, nostādītai iepretim pieciem simtiem arestēto sieviešu, kolonijas ēdnīcā uz galvas tikusi lieta putra. Par šādu skatu nopriecātos neviens vien kinorežisors, un tas kārtējo reizi apliecina, ka dzīve spēj dot daudz vairāk negaidītu un netradicionālu ainu nekā domājam. Šis ir reāls piemērs tiem pagaidām ne pārāk plaši izskanējušajiem apgalvojumiem, ka vēsturē palikušais Gulags atgriežas. Tas nāk atpakaļ ar jaunu čekistu - drošībnieku paaudzi, ar cilvēka pilnīgu un morālu pazemošanu, verdzības apstākļiem atbilstošu darbu. Šāda veida represīvās sistēmas pastāvēšanu jau pamanījuši arī citu valstu žurnālisti, tādā veidā liekot noprast, ka Krievijas iekšējie notikumi šķiet nozīmīgi arī ārpus šīs valsts robežām. Vispirms jau tas jāapzinās kaimiņvalstīs, kur burtu salikumam Gulags nevajadzētu būt svešam.
Nav svarīgi, ka Latvija nekādi nevar ietekmēt Putina režīma represīvo sistēmu un valdības līmenī parasti izmanto lielisko iespēju paklusēt, mūsu valsts sabiedrībai klātos skaidrāk paust savu izpratni un viedokli par lietām. Pat ja nav iespējams ļaunumu uzvarēt, tam nebūs patīkami saņemt nopēlumu un kritisku vērtējumu. Turklāt pašiem labāk, ja skaidri norobežojam sevi no tā, kas mums šķiet nepieņemams. Kad diskutējam par to, ka ir pazaudēts Latvijas orientieris (pēc iestāšanās NATO un ES), vajadzētu atcerēties, ka vismaz pārredzamā nākotnē šeit nezudīs nepieciešamība regulāri un iespējami skaidrāk atzīmēt Latvijas attieksmi. Arī atkārtot to, kas mums svarīgs. Vērtību cīņa turpinās, it īpaši tādā robežsituācijā, kādā atrodas Latvija, Igaunija un Lietuva. Varbūt, ka šī ģeogrāfiskā īpatnība un politiskā situācija prasa no vairākuma minēto valstu iedzīvotājiem daudz lielāku klātbūtni un sabiedrisko aktivitāti. Der atsaukties uz pazīstamo mūzikas kritiķi Artemiju Troicki, kas intervijā Kultūras Dienai apgalvo, ka nespējot klusēt.
Mūsu atrašanās vieta liek būt labāk informētiem par Krieviju un tās iekšienē notiekošajiem procesiem. Taču realitāte rāda, ka patiesībā to vienkārši neizprotam, - vai gan savādāk tādi valsts līmeņa mediji kā LTV un laikraksts Diena, kam ilgus gadus Maskavā strādāja savi korespondenti, tagad to uzskatītu par nevajadzīgu. Arī politiskas ievirzes televīzijas filmu par Krieviju nav iespējams atcerēties, un tas viss liek domāt, ka Latvijā nespējam domāt stratēģiski pat par savu kaimiņvalsti.