Klimovičs: Krievija šodien - var būt arī vēl sliktāk

Toreiz šķita pilnīgi neiedomājami, ka varētu būt iespējama staļinisma renesanse un PSRS sabrukums nākotnē tiks pasludināts par traģiskāko notikumu XX gadsimtā. Tāpat maz ticams bija arī tas, ka Krievija varētu lietot bruņotu spēku sev piederošajā Ziemeļkaukāza republikā Čečenijā. Svarīga vieta tā laika dzīvē bija krievu žurnālistiem. Prese strādāja augstā līmenī, un tās profesionālisms atbilda jaunajiem laikiem, kas apmierināja 90. gadu sabiedrības vēlmi dzīvot citādi - plurālisma apstākļos. Karš Čečenijā tomēr iesakās, taču drīz kļuva ārkārtīgi nepopulārs - un ne tikai ārzemēs, bet arī pašā Krievijā. Tas neapšaubāmi bija pašu krievu žurnālistu nopelns - karadarbības postu rādīja bez cenzūras, un, nokļuvusi šādos apstākļos, Krievijas augstākā vadība 1996. gadā piekrita mieram un armijas izvešanai no Čečenijas. Tikai toreiz bija iespējams, ka karošanas pārtraukšanu 1995. gada vasarā Budjonnovskas ķīlnieku krīzes laikā Krievijas premjers Viktors Černomirdins pa telefonu apsprieda ar teroristu nr. 1 - Šamilu Basajevu.

Deviņdesmito gadu nogalē par ārkārtējām pārmaiņām, visticamāk, nedomāja arī viens no ietekmīgākajiem tā laika oligarhiem Krievijā - pirms nedaudz dienām Londonā mirušais Boriss Berezovskis. Tieši pateicoties viņa vēlmei virzīt uz prezidenta krēslu slimā Borisa Jeļcina vietā enerģisku un «reāli» domājošu čekistu, ceļš uz augsto amatu pavērās Vladimiram Putinam. Berezovskis nenovērtēja bijušā čekista dzelzs tvērienu un par to samaksāja ar piespiedu nīkšanu emigrācijā. Jaunais prezidents ātri tika galā ar visiem nepaklausīgajiem oligarhiem, no kuriem viens - Mihails Hodorkovskis - joprojām atrodas ieslodzījumā. Taču tā nebija tikai cīņa ar oligarhiem vien. Ar Putina nākšanu pie varas iestājās pavisam citi laiki - tieši kopš šī brīža sākās pakāpeniska skrūvju piegriešana. To pavadīja liels daudzums ārkārtēju atgadījumu - aizdomīgi sprādzieni, otrais karš Čečenijā, kad Putins mudināja teroristus sist atejā. Reālajā dzīvē tas nozīmēja atļauju nekontrolētai vardarbībai šajā republikā. Bija pienācis laiks «piegriezt» skābekli medijiem, un tas attiecās arī uz Čečeniju, kur žurnālisti vairs nevarēja strādāt brīvi. Tolaik jaunais prezidents labi izprata preses, it sevišķi televīzijas, lielo lomu Krievijā, tādēļ aizvien vairāk samazināja TV brīvību. Nākamo gadu laikā TV degradējās tik tālu, ka telekanāli aizvien vairāk atgādināja padomju laika žurnālistiku. Piemēram, Oranžās revolūcijas laikā no Kijevas tika atsaukts uz Maskavu Krievijas TV reportieris, kas ēterā nosauca pārāk lielu demonstrantu skaitu. Skrūvju pievilkšana Krievijā neko labu nesola, un tikai nākotne spēs atbildēt, vai Staļina attēls uz autobusiem neapliecina, ka patiešām var būt daudz sliktāk.