Krievijā par miljardieri kļuvušā premjera paustajam vajadzētu kļūt par nopietnu brīdinājumu, jo savu attieksmi viņš paudis skaidri, apsūdzot Saakašvili visu Gruzijas pilsoņu piemānīšanā. Ja tā notiks, būs iespējams runāt par zināmu tendenci postpadomju valstīs, kurās, pie varas nākot prokrieviskam režīmam, attiecības ar opozīciju tiek kārtotas vienkārši, tās līderus, kā Timošenko Ukrainā, saliekot cietumā. Tiesa gan, nedz Gruzijas, nedz arī Ukrainas gadījumā šo valstu valdību prokrieviskums nav vienkārši pierādams, jo patlaban spēlē viltīgāk. Droši vien to paredz jaunā - maigā - varas atgūšanas versija.
Zinoši politikas eksperti apgalvo, ka Viktors Janukovičs nevēloties nokļūt Maskavas kalpībā, tāpat kā aiz viņa stāvošie Ukrainas oligarhi, taču virkne reāli pieņemtu valsts suverenitāti ierobežojošu lēmumu uzrāda pretējo - nacionālo interešu nodevību. Gruzijas gadījumā ir sarežģītāk - tur āža jeb prokremliskā kāja ne pavisam nav saskatāma - kurss taču eiroatlantiskajā virzienā. Un tā tas var arī turpināties, vienlaikus noliekot pavisam pie vietas opozīciju, bet tad jau varēs konstatēt, ka ar integrāciju Rietumos nevedas.
Nereti pie mums mēdz uzdot jautājumu, kā gan gruzīni pēc visa, kas noticis, spējuši nobalsot par Krievijas cilvēku jeb Ivanišvili. Viena no atbildēm - kārdinājums ļauties dažādu labumu solītājiem tomēr mēdz pārņemt tik lielu vēlētāju daudzumu, ka tas reāli rada draudus jaunam valstiskumam. Var saprast šādu vaicātāju, kas pārzina Gruzijas notikumus beidzamajos divdesmit gados. Vispirms deviņdesmito gadu sākumā ar skaidri redzamu Maskavas palīdzību tiek padzīti visi gruzīni no Dienvidosetijas, tad Abhāzijas. Patvērumu Krievijā atrod tādas odiozas personas kā bijušā Krievijas aizsardzības ministra Pāvela Gračova draugs Tengizs Kitovani (bijušais Gruzijas nacionālās gvardes komandieris, kas provokatīvi ieveda gruzīnu vienības Abhāzijā), bijušais VDK pulkvedis Igors Giorgadze, kurš Gruzijā tiek apsūdzēts atentāta organizēšanā pret Eduardu Ševardnadzi, un Adžārijas autonomijas kādreizējais vadītājs Aslans Abašidze.
Dažādu pret Gruziju vērstu provokatīvu notikumu ir tik daudz, ka tos ir apnicīgi uzskaitīt. Kas gan tagad pieminēs tādus «nelielus» suverēnās Gruzijas teritorijas pārkāpumus kā, piemēram, «nejauša» ielidošana un aviācijas bumbas nosviešana. Par šaudīšanos ar strēlnieku ieročiem pāri robežai nemaz nerunājot. Tomēr dīvaini ir tas, ka pat pēc 2008. gada augusta, kad, par pārsteigumu visai civilizētajai pasaulei, Krievijas armija iesoļoja Gruzijas teritorijā, šīs valsts vēlētāju vairākums 2012. gada parlamenta vēlēšanās izvēlējās Ivanišvili, par kura politiskajām simpātijām īstas skaidrības nav joprojām. Neprognozējot jāpiebilst, ka neinteresanti Gruzijā vēl ilgi nebūs.