Kļaviņa-Lauberte: Izvēles nav – vien lēna un mokoša eitanāzija

Neviena valdība nevar cilvēkam veselību iedot, vai dzīvību dāvināt. Neviena valdība nevar cilvēka mūžu ne par sekundi garāku darīt. Ja būtu citādi, tad miljoniem citu valdību to būtu izdarījušas. Valdības, tāpat kā cilvēki, ir MIRSTĪGAS, tā ka, nav gudri no valdības ko gaidīt. Ja kāds ko LABA cer sagaidīt, lai lūdz Dievam.

Sorry, bet kurš tad to nejauko valdību ir iecēlis? Kurš ir iesēdinājis deputātu krēslos tos, kuri pieņem tos nodokļu likumus un sadala budžetu? Vai tad tie nebijām mēs paši? Kāds cits to darija? Politiķi tik iesaucas "Krievi nāk!" un momentā tauta aizmirst par slimiem bērniem, neārstējamām slimībām, mazām pensijām un daudzām citām problēmām. Vienā mirklī militārie uzdevumi un valsts valoda lietošana kādas domes tviterī ir prioritārāks par cilvēku dzīvību. Tauta aizmirst, ka slimība un vecums neizvēlas pēc valodas prasmēm, nacionālās piederības, politiskas pārliecības, bet arī tas neliek mums aizdomāties. Jo, redz, "krievi nāk!". Un tā katru reizi kā pa apburto apli. Bet ja mēs paši nebalsojam par sociālo, bet gan par militāro un nacionālo aizsardzību, tad arī mierinājums jārod tajā. Austrumu robeža labi aizsargāta. Jauna bibliotēka uzcelta. Valsts valodai nekas nedraud. Piepildīts viss, par ko balsots! Veiksmes stāsts!

jo SKARBĀ REALITĀTE iestājas ne tad, kad cilvēks nonāk slimnīcā, bet gan TAD, kad cilvēks slims paliek. Tad nu labāk taupīsim veselību, dzīvosim veselīgāk, bet ņemsim vērā, ka neviens virs zemes palikt nevaram, un ka katram SAVS LAIKS no Dieva nolikts.

Tā ir sodienas situācija - saskaroties ar veselības problēmām, nonākot slimnīcā - iestājas skarbā realitāte. Ja gribi dzīvot, nevari atļauties būt vājss. Labi, ja aiz slimnieka ir tuvinieku atbalsts. Nopietnas situācijas prasa racionālu rīcību.

GRAUDAM visupirms ir jānomirst, lai tas DZĪVS taptu. Vienkārša, bet grūta patiesība; tikpat veca cik cilvēce.

Katrs teikums, ko izrunājam ir ar kaut kādu jēgu. Man viena kristiete reiz pajautāja - kāpēc tu domā, ka nāve ir sods? Tā- vienkārši pajautāja. Tas jautājums manī bija dzīvs, aktīvs kādus piecpadsmit gadus. Un vienā jaukā brīdī Dievs deva saprast - NAV SODS! UN NAV ARĪ GALS! Piedodiet... kāpēc jūs gribat tam bērnam piespiest te, šajā muklājā ilgi mocīties lūdz ar mums visiem? ATLAIDIET TAČU VIŅU!

Liekulība ir grēks. Mirsim mēs visi, jauns cilvēks mirst ar mazāku grēka nastu, un vieglāk nonāk Paradīzē. Agrā bērnībā ilgi gulēju uz nāves gultas, bet vēl tagad Dievam prasu - kāpēc mani toreiz nepaņēmi prom?

tam ir jāpiekrīt. Eitanāzija ir ātra un viegla nāve, pretī -teiksim- vēža slimnieka nāvei Latvijā, kur eitanāzija nav atļauta.

Katram virs zemes SAVS laiks. Sāp vai nesāp, alga viena! Mūsu klasē zēnu ap 10 gadu vecu zirgs nospēra, un neteiksim, ka kādam īpaši būtu bijis žēl; vismaz raudāt neviens neraudāja. DZĪVIE uzskatīja - labi, ka dzīvi palikuši. Nu jau puse no dzīvajiem ARĪ miruši.

Sīrija, ar Latviju salīdzinot, dažam labam gluži kā paradīze šķiet. Tur no eitanāzijas pat ne smakas nav, jo Sīrijas līķu kaudzes eitanāzijas nevaid.

Diemžēl arī šādu, būtisku un neviennozīmīgi risināmu, problēmu apskats piesaista kremļa troļļus un "viss ir slikti" līmeņa komentārus. Manuprāt, par konkrētās meitenītes veselību un ārstēšanu nevar spriest no malas, nezinot arī vecāku, ārstu un citu iesaistīto personu viedokļus. Kopumā vēlējos uzsvērt, ka, lai arī eksistē nebūšanas, Latvijā ir daudz cilvēku (gribētu domāt, vairākums), kuri, tā vietā, lai d...tu un sētu negatīvismu un Krievijas propogandu komentāros, strādā savu ģimeņu un Latvijas labā. Bet mēsli, kā jau ierasts, izpeld virspusē un smird. Vēlu visu to labāko, spēku un izturību meitenīte un viņas ģimenei, bet mums pārējiem - būt atbalstošiem, izprotošiem un lieki neaplikt mūsu valsti pie katras iespējas, jo tā ir vienīgā, kas mums ir.

Visus izglābt nevar, tas ir skaidrs! Bet apskatāmies reālo situāciju- notiek akcijas bērnu ārstēšanai- visādi "Dod pieci" un kas tik vēl ne. "Dod pieci" esot savākts ap 350 tūkstošiem, un nu kāds varēšot sākt staigāt utt. Tajā pašā laikā 20 miljonus (DIVDESMIT MILJONUS!) iedala tā saucamajām "deputātu kvotām", kur šī nauda tiek notrallināta saskaņā ar partijas bonzu un viņu čomu iegribām. Ir jābūt kaut kādai vērtību sistēmai kopumā.

No personīga skatupunkta tas protams ir nežēlīgi un skaudri, BET medicīna ir dārga, visus izglābt nav iespējams. No valsts puses (mūsu visu kopējie līdzekļi) - vai ir godīgi tērēt līdzekļus bērna mākslīgā dzīvības uzturēšanā, zinot, ka bērna drīza nāve ir neizbēgama, ka bērnam jau tagad ir traucējumi, bērnam nekad nebūs pilnvērtīga dzīve, tajā pašā laikā ar šiem līdzkļiem būtu iespēja glābt teiksim 5-10 citus cilvēkus, kuriem ir iespēja atveseļoties, strādāt, tadīt pēcnācējus. Morālā dilemma. Ir skarbi, ka cilvēkiem nākas aiziet no dzīves, bet, glābjot vienu, vai nezaudēsim 5 citus?

Vispār jau par šī skribelejuma autores gara spejām īpasi liecina tas viņas izceltais fakts, ka viņa sava nacionālisma un debīlisma apmata nespej atškirt jēdzienu - eitnāzija no jedziena -agonija...un ta jau no 1990.gada....

Latviju saēd vēzis, un šis vēzis ir politiskās partijas. Šarikovi un švonderi stūrē valsti, viņus dzīves virspusē uznesis partiju netīrais vilnis. Pieļauju, ka viņi paši neapzinās, ka ir metastāzes, kas saēd Latvijas miesu un dvēseli.