Par šiem notikumiem Mārim Zanderam stāsta viens no tā laika politiskajiem līderiem Dainis Īvāns.Fragments no intervijas:Tajā, kā mēs vispār saprotam Latvijas valsti, nemainīgi klātesoša ir tēze, ka tik nelielu valstu gadījumā izšķiroši ir tas, par ko vienojas "lielie puiši". Šī tēze attiecas gan uz neatkarības atgūšanas posmu, par ko gribu parunāt ar tevi, gan, atklāti sakot, arī šodienu. "Būs tā, kā Kremlis vienosies ar Vašingtonu"...
Nu, tieši "lielie puiši" jau ir tie ieinteresētie, lai mūsu cilvēki tā justos (iesmejas), bet man viņi nenozīmē pilnīgi neko.
Mēs [Tautas frontes muzejs] tagad piedalāmies projektā Augusta hronikas, kur būs apkopotas tās preses ziņas, ko Augstākā Padome laida 1991. gada augustā, un tur ļoti skaidri iezīmējas, ka visu izšķīrām mēs paši. Ne tikai 1991. gada janvārī, kad būtiski izšķīrām arī impērijas likteni, bet arī augustā, jā. Janvārī mēs gan bijām gatavi, kā rīkoties. Es tajā laikā atrados Helsinkos, un atbilstoši Augstākās Padomes lēmumam man būtu jāpaliek tur apvērsuma gadījumā un jāorganizē pretošanās no turienes. Respektīvi, mēs nezinājām, protams, precīzus datumus, bet bija nojausma, ka kaut kas notiks janvārī. Bija izstrādāts arī nevardarbīgas pretošanās plāns, bija arī domāts par to, kā būvēt barikādes. Viss notika ļoti strauji, un tie uzbrucēji bija apjukuši - savos čekas un cekas kabinetos viņi nebija pieraduši domāt ātri. Viņi savu rīcību bija saplānojuši jau iepriekšējā gada novembrī un domāja, ka viss izies kā pa sviestu. Īsi sakot, pārsteiguma momenta mums nebija.
Augusta apvērsums faktiski bija pārsteigums, lai gan kopējā
gaisotne bija smaga, neko labu gadīt nevarēja, notika slepkavības,
spridzināšanas... Visu laiku tika uzturēta spriedze, lai mūsu puse
- Latvijas, Igaunijas un Lietuvas toreizējās valdības - "norautos"
un būtu iemesls ievest ārkārtas stāvokli. Un tieši tajā 19. augusta
rītā attapāmies, nezinot neko. Sapratām tikai to, ka, acīmredzot
mācoties no janvāra kļūdām, puča rīkotāji jau naktī ir ieņēmuši
tiltus, līdz ar to lauksaimniecības tehnika no Zemgales vai
Kurzemes Rīgā nevar iebraukt, kā tas notika janvāra barikāžu laikā.
Sakaru līdzekļi izslēgti, izņemot Augstākajā Padomē to, kas tolaik
saucās "augstas frekvences līnija", pa kuru mēs varējām mēģināt
sazvanīt pašus pučistus Maskavā - ar nosacījumu, ka viņi klausuli
paceltu... Televīzija, Radio māja - ieņemtas.
Zināma gatavība gan
mums bija, jo bija sagatavots rezerves raidītājs Ulbrokā, kas arī
sāka darbu. Faktiski mēs bijām pata situācijā, komunikācijas ar
ārzemēm nav, ar tautu komunikācijas arī nav. Latvijas televīzijā
telecentrā viena drosmīga darbiniece, krievu tautības, starp citu,
gan saslēdza tās sistēmas tā, ka Latvijā dīvainā kārtā bija
iespējams redzēt CNN, kas bija vienīgais, ko varēja redzēt paralēli
tiem "gulbju ezeriem", ko pučisti "laida" visos vietējos kanālos.
Mani personīgi augusta pučs pārsteidza 19. augusta rītā Zviedrijā,
kur es atrados Zviedrijas Ārlietu ministrijas rīkotos kursos.
Pilnvaras rīkoties, paliekot ārzemēs puča gadījumā, man joprojām
bija, bet mēs sapratām, ka jābrauc uz Latviju, jo kāda jēga palikt,
ja nav nekādas komunikācijas. Igaunijas kolēģis Edgars Savisārs
brauca uz Igauniju ar kuģi un izkāpa kaut kur Igaunijas salās,
Jānis Dinevičs aizlidoja uz Rīgu ar Aeroflot lidmašīnu,
savukārt es lidoju caur Kopenhāgenu. Un zviedri neielika mani
pasažieru sarakstā gadījumam, ja nu kāds, kā saka, stāv pie trapa,
lai noņemtu. Veiksmīgi atbraucu. Augstākajā Padomē deputāti atradās
zināmā izolācijā, bet tika izdomāts, ka noteiktos laikos un vietās
mēģināsim izlīmēt lapiņas un paši runāt ar cilvēkiem, lai informētu
par notiekošo. Visu laiku meklējām BBC un Amerikas balss
ziņās informāciju par to, kas notiek Krievijā, jo tur viss
izšķīrās...
Vai tev neliekas, ka tautas visveiksmīgāk mobilizējas tad, ja ir saprotams pretinieks? Savulaik tāds bija, tagad nav, tādēļ mēs esam tādi remdeni. Es saprotu, ka tas nelāgi skan, bet.
Ja runājam par valsts atjaunošanas sākumposmu, es teiktu, ka mobilizēja varbūt ne tik daudz tas, ka bija kaut kas kopīgs, pret ko nostāties, cik nācijas apdraudējuma sajūta. 1988. gadā latvieši faktiski bija sasnieguši pēdējo robežu. Atbilstoši PSRS statistikai latviešu Latvijā bija, šķiet, 51%, bet faktiski, domāju, bija zem 50 procentiem. Kaut vai ņemot vērā visu militāro kontingentu, kas netika uzskaitīts. Ja es mēģinu restaurēt prātā tās noskaņas, to skaitā 21. augusta sakarībā, man liekas, ka dominēja - arī starp politiķiem, kuri vēlāk sastrādāja visādas cūcības, - apziņa, ka, lai nu ko, bet atgriezties tajā, kas bijis, neviens negribēja. Un bija arī nojausma, ka nav jau daudz iespēju. Ja pučs izdodas un nodibinās asiņains režīms, ir jācīnās uz dzīvību un nāvi, jo variantu nav. Ja Gorbačovs atjauno savu varu, bet mēs neatjaunojam savu neatkarību, tad mēs stiepjam gumiju un turpinām lēnā garā izmirt. Mums par laimi izdevās īstenot trešo variantu.
Vispār es neesmu tik pesimistisks. Piemēram, agresija pret
Ukrainu palielināja zemessargu rindas, armiju nokomplektēt
vieglāk... Redzi, brīvība ir kaut kas vairāk par valstisku
neatkarību. Brīvība paredz atbildību. Cilvēki brauc prom, jo viņiem
vispār ir tāda iespēja, ko savukārt ir devusi neatkarība. Bet vai
viņi apzinās savu brīvības uzlikto atbildību?
Visu sarunu ar Daini Īvānu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 17.augusta, numurā!