Latviju ir pametuši tikai nedaudz mazāk cilvēku, kā tika pazaudēts kara laikā. Latvijas lauki ir tukši, izmiruši, daļēji nodzērušies un nolaisti. Vieni no lielākajiem Latvijas zemes īpašniekiem faktiski ir ārzemnieki. Ar Latvijas nozīmīgākajiem uzņēmumiem ir tas pats. Latvijā ir nekonkurētspējīga izglītība pasaules kontekstā. Latvijā medicīnas sistēma ir zem katras kritikas, neskatoties uz to, ka mums ir talantīgi ārsti. Pilsētās māju fasādes ir nodrupušas un veikalu skatlogos pat centrā nereti redzam uzrakstus – second hand. Cilvēku vairums dzīvo nabadzībā, totālā nabadzībā. Apkaunojoši. Ar to nevar lepoties.
Šobrīd izskatās, ka kaut nabags, bet lepns. Tas nekur neder, un ar to neko dzīvē sasniegt nav iespējams.
Es redzu risinājumu.
Pirmkārt, tikai caur saliedētu sabiedrību iespējama attīstība. Jā, kā jau minēju iepriekš, pamazām un sākot ar piedošanu. Piedošana nav vājuma, bet spēka pazīme. Arī Jēzus Kristus, Martins Luters Kings, Nelsons Mandela un viņiem līdzīgie ārēji varbūt bija vāji, bet savā pārliecībā stipri. Un izdarīja vairāk, kā tie, kuri tur naidu un aizvainojumu sevī.
Otrkārt, lai cik nepatīkami tas nebūtu, paņemt un izmainīt izglītības sistēmu. Augstskolās ļaujot apgūt studijas jebkurā valodā, atmest teoriju iekalšanu un pildīt muļķīgus testus, bet ļaut sākt domāt, analizēt, likt pētīt un lasīt tik daudz, ka galva griežas. Skolās kā obligātu noteikt ne tikai latviešu valodas mācību, bet arī krievu un angļu vai vācu, franču.
Treškārt, pieprasīt valstij nekavējoties kā prioritāti caur grandioziem nodokļu atvieglojumiem un pat zināmu protekciju noteikt ražošanas, augstu tehnoloģiju attīstību šeit Latvijā. Tikai ar lielveikaliem un noliktavām valsti jaunā attīstības līmenī pacelt nav iespējams.
Ceturtkārt, veselības aprūpes sistēma ir izšķirīgi svarīga. Es redzu, kā tai iegūt naudu – uz uzblīdušās ierēdniecības rēķina.
Piektkārt, dārga justīcija. Zinu, nepopulāri, bet lielas algas justīcijā strādājošiem (ne man, jo pats spēju nopelnīt) ir pamats drošībai un paredzamībai ikvienā augsti attīstītā valstī.
Sestkārt, izbeigt draugu būšanu kultūras jomā. Būsim godīgi, kultūrai paredzētie līdzekļi lielākoties tiek izlietoti nevis talantīgāko, bet savējo atbalstīšanai.
Visbeidzot, jāmaina domāšana, kas varbūt mums nākusi līdz ar mātes pienu - atteikties no lepnības, skaudības un nenovīdības, bet katram pašam izdarīt savu lietu vislabāk. Un tā katru dienu.
* materiāls nav rediģēts [red.]