Kopš Valsts prezidents ir izsludinājis grozījumus koalīcijas virzītajā «referendumu likumā», maksimāli apgrūtinot iedzīvotājiem iespēju lemt par sev svarīgiem jautājumiem, eiro ieviešanas projekta liktenis kļuvis atkarīgs vien no Saeimas labējā vairākuma.
Patiesībā, lai ko tagad arī neteiktu valdošo politiskie oponenti, tauta vai eksperti, tas nekādā veidā nevarēs ietekmēt eiro ieviešanas procesu. Valdošā koalīcija ir iznīcinājusi demokrātisko referendumu sistēmu Latvijā un sabiedrība vairs nevarēs izteikties pat par tik svarīgu jautājumu kā nacionālās valūtas likvidēšana.
Ja jau Latvijas Bankas vadītājs atļaujas tautas pārstāvjiem – Saeimas deputātiem – teikt, ka Latvijas tauta nobalsos pret eiro, jo tai trūkst izglītības – tad mums tiešām ir lielas problēmas ar valdošo politiķu un atsevišķu amatpersonu augstprātību. Vienlaicīgi, trūkst konsekvences – ja jau tauta ir neizglītota un nespēj lemt par tai svarīgiem jautājumiem, kādi tad ir tās ievēlētie pārstāvji? Kāpēc viņi drīkst lemt par eiro, bet pati tauta nē?
Lai arī aptauju rezultāti liecina, ka pašlaik vien 13% iedzīvotāju atbalsta eiro ieviešanu Latvijā, valdībai un Saeimas koalīcijai tas nešķiet ievērības cienīgs rādītājs. Un, ņemot vērā to, ka referenduma iespējas šie paši labējie politiķi nu jau ir samazinājuši līdz minimumam, viņi patiešām var neņemt vērā iedzīvotāju viedokli. Vismaz līdz 2014.gada rudenim viņiem tādas iespējas ir.
Valdošās koalīcijas amatpersonas nemaz neslēpj, ka triecientempā ieviešot eiro, augs cenas un iedzīvotāju ekonomiskais stāvoklis pasliktināsies. Bet vienkāršajiem cilvēkiem vien atliek kā apspriesties savās virtuvēs, kā tas bija labākajās Padomju Savienības tradīcijās.
Premjerministra Dombrovska un viņa koalīcijas politiķu izteikumi par nepieciešamību ieviest eiro tūlīt un “neatejot no kases” skan tāpat, kā tās mantras, ko viņi skandināja, konsolidējot budžetu un iedzenot tautu arvien lielākā nabadzībā.
Zināmu intrigu visā šajā procesā ievieš koalīcijā esošo nacionālo politikāņu divkosība un vēlme ik pa laikam iešūpot valdību un gūt kādu labumu sev.
Lai arī ir acīmredzama iedzīvotāju attieksme pret Eiropas kopējās valūtas ieviešanu mūsu valstī, Eiropas Centrālā Banka (ECB) jau piespieda eiro nodēvēt par euro. Nu jau pat latviešu valodas pareizrakstības jautājumos šī valdība ir zaudējusi patstāvību un nav lemtspējīga.
Tomēr dīvainākais šajā procesā ir tas, ka valdībai pieturoties pie plāniem ieviest eiro no 2014.gada 1.janvāra, līdz pat nākamā gada jūlijam nebūs zināms Eiropas Savienības Padomes apstiprinātais lata (visdārgākās ES valūtas) pārejas uz eiro oficiālais kurss. Turklāt jau pašreiz ir atzīts, ka tiks pārkāpts likuma «Par Latvijas Banku» 3.pants, kas nosaka Latvijas Bankas galveno mērķi - saglabāt cenu stabilitāti valstī - un patēriņa cenu pieaugumu pēc eiro ieviešanas neapšauba neviens.
Te iederas ieskats Čehijas pieredzē. Tur eiro neievieš arī dēļ tā, ka prasība saglabāt cenu stabilitāti ir ierakstīta valsts konstitūcijā un lai šo prasību apietu ir jāizslēdz pat vīzija par iespējamo konstitucionālo tiesvedību vai jāgroza valsts pamatlikums. Tāpēc Čehija ieņem nogaidošo pozīciju, kamēr tautas atbalsts eiro ieviešanai nepieaugs. Ir patiesi žēl, ka šāda prasība netika iestrādāta arī mūsu Satversmē.
Valdošo publiskā retorika par milzīgu atvieglojumu tautai, kad tai vairs nebūs jāstaigā uz valūtas maiņas punktiem tiešām izbrīna. “Vienotības” augstprātība nu jau ir pāraugusi visas iespējamās robežas un lido kosmosā. Stāsts par valūtas maiņu kā parastā iedzīvotāja ikdienas procedūru, acīmredzot ir jāsavelk kopā ar ierosinājumu maznodrošinātajiem krāt pa santīmam referenduma rīkošanai. Nudien jau vairs nevar saprast – šo izteikumu autori ir tik ļoti atrāvušies no realitātes un aizmirsuši, ka Latvija ir faktiski trešā nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts un 40% iedzīvotāju, saskaņā ar “Eurostat”” pētījumu dzīvo zem nabadzības līmeņa, vai arī viņi vienkārši ir stulbi.
Agri vai vēlu, ja vien Eiropas Savienībā nenotiks kādas fundamentālas perturbācijas, Latvijai būs jāpāriet uz eiro. Taču tam jānotiek pēc iespējas saudzīgi un prātīgi, neiedzenot nabadzībā krīzes laikā jau tā daudz izcietušos iedzīvotājus.
No desmit Eiropas Savienības valstīm, kas kandidē uz pāriešanu uz eiro, tikai un vienīgi Dombrovskis tik fanātiski cenšas likvidēt nacionālo valūtu jau 2014.gadā, neskatoties ne uz ko un nerēķinoties ar paša tautu.