Nu, neviens no t. s. lielajiem nodokļiem - piemēram, iedzīvotāju ienākuma vai pievienotās vērtības - tiešām netiek paaugstināts. Jā, Pasaules Banka piedāvā izvērtēt, piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaižu lietderīgumu. Ja kādi konkrēti lēmumi te tiks pieņemti, kā mēs tos saprotam - kā nodokļu celšanu vai nodokļu ieņēmumu bāzes paplašināšanu? Lai kā arī būtu - saprotot, ka atsevišķiem biznesa sektoriem daži no ierosinājumiem, piemēram, ar dabas resursa nodokli saistītie, protams, nav sīkumi - kopējā kontekstā tas, par ko vispār runā, ir sīkumi.
Savukārt tas, kas tiešām ir jāsaprot - valdībai neatkarīgi no tā, kāds ir tās sastāvs, ir jānodrošina tādi nodokļu ieņēmumi, kas samērojami ar 33% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Pretējā gadījumā neviena valdība nevarēs pildīt gan tādas saistības kā aizsardzībai novirzītā finansējuma palielināšana, gan to retoriku, kas saistās ar veselības un izglītības sistēmu finansējuma audzēšanu. Pie līdzšinējā ieņēmumu apjoma tas viss nav iespējams. Līdz ar to ir labi, ka šī valdība ir ieturējusi tādu kā pauzi, tomēr signāls ir pietiekami skaidrs - nākamais būs pēdējais gads, kad nebūs būtisku lēmumu par nodokļu ieņēmumu palielināšanu.
Tomēr paliek spēkā arguments, ka ir nevis jāpalielina nodokļu likmes, bet ienākumu apjoms jāpalielina, samazinot ēnu ekonomiku.
To grūti apstrīdēt. It sevišķi, ja mums kaimiņos ir Igaunija, kur ar zemākām likmēm iekasē par apmēram 3% no IKP vairāk nekā mēs. Bet no šī fakta konstatēšanas vieglāk nepaliek. Tātad ko mums darīt? Skaidrs, ka nepareizi būtu iztrūkumu ieņēmumos mēģināt mazināt, vienkārši palielinot nodokļus. Tas varbūt kaut ko īslaicīgi dotu, bet rezultātā nodokļu ieņēmumu ģenerētāju stāvoklis pasliktinātos, ieņēmumi atkal samazinātos, un mēs būtu turpat, kur bijām. Tāpat nebūtu pareizi jautājumu risināt, apkarojot ēnu ekonomiku, izmantojot tikai pātagu.
Lai iezīmētu situāciju, lietošu tādu varbūt ekstravagantu salīdzinājumu no cilvēku ģimenes dzīves. Tātad ir vīrs un sieva. Pieņemsim, ka vīrs pelna naudu, sieva ir mājsaimniece ar savām rūpēm un atbildību. Pieņemsim, ka abi ir vienojušies, ka vīrs 33% no savas algas (iesmejas) atdod sievai mājsaimniecības izdevumiem. Tomēr sievai ir nojausma, ka vīrs norunu nepilda - nu, pazūd vakaros no mājas, ir redzēts dārgos restorānos utt. Tātad vienošanās netiek īstenota. Kurš vainīgs? Gan jau sava daļa vainas ir abām pusēm. Jo gan jau vīrs tā rīkojas tāpēc, ka vai nu nejūtas laimīgs ģimenē, vai apšauba sievas saimniekošanas prasmes.
Un ko darīt - šķirties?
Kā pats saproti, valsts modelī tas nav iespējams, jo tad valsts sabrūk. Nē, vīram un sievai ir normāli jāizrunājas. Jo, atkārtoju, nav tā, ka kāda no pusēm būtu pilnīgi bez grēka. Ja paklausās sievu vai valsts pusi, tad tur ir pārmetumi, ka vīra dēļ bērniem nevar nopirkt skolai nepieciešamo. Ja paklausās vīru vai uzņēmējus, tad arī tur ir savi argumenti. Tas ir it kā tik vienkārši, bet vienlaicīgi ļoti sarežģīti un smagi. Bet šādai smagai sarunai starp valsti un uzņēmēju organizācijām ir jānotiek.
Un kad šī saruna sāksies?
Tā ir sākusies, tā notiek. Un valdības solījums nākamgad nodokļus nepaaugstināt ir daļa no šīs sarunas. Jo agrāko gadu prakse, kad nākamā gada budžeta gatavošanas periodā pēkšņi nodokļi tiek palielināti, skaidrs, ka nav nekāda saruna, tā ir karadarbība no vienas puses. Tātad saruna ir sākusies, bet, protams, tā nav noslēgusies.
Visu interviju lasiet otrdienas, 13. septembra, laikrakstā Diena!