Protams, nevar noliegt, ka naudas valsts kasē vienmēr būs mazāk, nekā gribētos. Taču tāpēc jau valdība nosaka savas prioritātes, kurām arī prioritāri tiek nodrošināts pietiekams finansējums. Šī budžeta sagatavošanas laikā prioritātes tika mainītas kā spēlētāji hokejā, un rezultātā nav jābrīnās, ka katram kaut kas jau tiks, diemžēl attīstībai gan nauda sanāks retajam.
Vismaz ceļu remontiem naudas ir tik, lai nākamajā pavasarī visi no jauna varētu brīnīties, ka asfaltā, kas bieži vien nav kopts gadus desmit – divdesmit, atkal parādījušās bedres.
Taču problēma ir dziļāka, jo valdībai nav vēlmes ceļu finansēšanas modeli padarīt ilgtspējīgu un prognozējamu. Tā vien šķiet, ka arī te ir politiskas spēlītes - Finanšu ministrija un valdība apzināti vēlas situāciju, lai gadu no gada tām būtu ekskluzīvas tiesības lemt – tam došu, tam došu, bet tas lai pats meklē naudu.
Nesen tika izstrādāts, plaši apspriests un Saeimā pieņemts Nacionālais attīstības plāns (NAP), kurš paredz īstenot "ekonomisko izrāvienu" (kas nav iespējams bez labiem, sakārtotiem ceļiem). Ir skaidrs, ka finansējumam bija jābūt pakārtotam šī mērķa sasniegšanai. Valdība arī uzdeva Satiksmes ministrijai sagatavot programmu ceļu būves un uzturēšanas finansēšanai.
Ministrija to arī izstrādāja, taču rosīšanās ir bijusi bezjēdzīga, - naudas summa, kas reāli nepieciešama šim mērķim, laikam šķita tik liela, ka autori piemirsa par finansējumu apmēram pusei valsts ceļu. Vēl tagad tā arī nav zināms, ko ar tiem plāno darīt – remontēt (bet tad – par kādu naudu?), pa kluso likvidēt vai atstāt dabas spēku varā – brauks, kamēr varēs, bet pēc tam jau redzēs. Valdība Satiksmes ministrijas izstrādāto dokumentu pieņēma zināšanai, naudu programmas īstenošanai neparedzot.
24. septembra Ministru kabineta sēdē tika pārvilkts krusts vienam no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, kas nepieciešams, lai nodrošinātu stabilu un paredzamu finansējumu nākotnē. Proti, pēc Finanšu ministrijas spiediena valdība atteicās ierobežot autobraucēju akcīzes nodoklī un transportlīdzekļu nodevā samaksātās naudas pārdali citām vajadzībām, saglabājot Autoceļu likumā pirms desmit gadiem izdomāto formulu.
Šī formula, no vienas puses, paredz 80 procentus iekasēto nodokļu novirzīt ceļu nozarei, bet, no otras puses, piebilst: "Ja budžeta likumā nav noteikts citādi." Un likumā vienmēr tiek noteikts citādi, jo FM, katru gadu to izstrādājot, pamanās šos 80 procentus nepiešķirt!
Valdības lēmums ir signāls tam, ka nākamajā pavasarī viss sāksies no gala – bedres, iedzīvotāju neapmierinātība, vainīgo meklēšana, darba imitācija, priekšlikumi, kas netiks ņemti vērā, un solījumi, kas netiks pildīti, jo uzradīsies citas prioritātes. Ceļu būvniekiem tas ir signāls, ka jābūt uzmanīgiem ar uzņēmumu modernizēšanu, jāatliek ieceres par jaunas tehnikas iegādi, jo nevar jau zināt, vai un cik naudas nozarei būs pēc gada vai diviem. Kā tad atdot kredītus, ja pasūtījumu nebūs? Autobraucējiem tas ir signāls, ka jāsāk krāt naudu mašīnas ritošās daļas remontiem.
Neviens tā arī nav spējis paskaidrot, kāpēc ir tāda pretestība Autoceļu fonda, kurā līdz pat 2003. gadam nonāca akcīzes nodoklis un transportlīdzekļu nodeva, darbības reālai atjaunošanai. Vai tiešām trūkst spēka atzīties, ka tā likvidēšana bija kļūdains un nekompetents lēmums? Diemžēl šādai motivācijai par labu liek sliekties valdības un finansu ministrijas dubultmorāle, kur, iebilstot pret iezīmētu ilgtermiņa finansējumu ceļiem, ir atbalstīts un virzīts apspriešanai valdībā jauns likumprojekts par iezīmētu naudu veselības aprūpes finansēšanai. Šai gadījumā gan paredzēts iezīmēt noteiktu procentu no iedzīvotāju ieņēmuma nodokļa veselības apdrošināšanas fondam. Bet kāpēc dažāda attieksme? Vai tiešām tas ir tikai tāpēc, ka Veselības ministriju vada Vienotības politiķe, kamēr Satiksmes ministriju – pie partijām nepiederošs ministrs?