Savukārt ārzemnieki, pat neskatoties uz lielajām adopcijas izmaksām, kas lēšamas ap 40 tūkstošiem ASV dolāru, nākotnē Latvijas bērnus adoptētu vēl labprātāk, jo daudzas valstis sākušas daudz stingrāk vērtēt adopcijas pieprasījumus un šis process citur ir kļuvis sarežģītāks.
Jāatzīmē, ka valsts kopējie ienākumi no viena cilvēka dzīves laikā ir aptuveni pusmiljons eiro, un tas nozīmē, ka tuvredzīgas politikas dēļ pēdējo desmit gadu laikā uz ASV vien ir "aizbraukuši" ceturdaļmiljarda eiro, ko valsts nākotnē varētu saņemt no saviem pavalstniekiem. Tiesa, ārzemēs parasti nonāk tie bērni, ko dažādu apsvērumu dēļ nevēlas adoptēt Latvijas iedzīvotāji – parasti jau pietiekami apzinātā vecumā un nereti ar veselības problēmām, kas sarežģī šo bērnu aprūpi Latvijā.
Latvijas valsts pienākums būtu maksimāli stimulēt bāreņu nonākšanu ģimenēs, un, lai gan pēdējā laikā lēnām samazinās Latvijas bērnu adopcija uz ārzemēm, sākotnēji būtu nepieciešams nodrošināt, lai adoptējamo būtu pēc iespējas mazāk. No Latvijas bērni pārsvarā nonāk Itālijas, Francijas un ASV ģimenēs, un, lai gan bāriņtiesas formāli rūpīgi izvērtē katru adopcijas gadījumu, pārbaudīt bērna dzīves apstākļus pēc nokļūšanas ārvalstīs var tikai Eiropas ietvaros.
Gan starptautiskie dokumenti, ko ratificējusi Latvija, gan arī Latvijas likumdošana nosaka, ka, lemjot par bērna adopciju, ir jāvadās no viņa interesēm. Starptautiskie dokumenti arī nosaka, ka vispirms ir jālemj par bērna adopcijas iespējām viņa mītnes valstī un tikai tad var tikt izskatīts jautājums par adopciju uz ārzemēm. Tomēr, ja Latvijas valsts nesniegs pienācīgu atbalstu aizbildņiem, audžu ģimenēm Latvijā, un potenciālajām ģimenēm, kas būtu gatavas adoptēt, bet nespēj to materiālu apsvērumu dēļ, arvien vairāk bērnu tiks aizvesti prom. Šie cilvēki faktiski būs zuduši Latvijai, jo nereti pēc bērna adopcijas tiek sarautas viņa saites ar dzimteni. Lai arī cik ciniski tas skanētu, ārvalstīs arvien pieaug vēlme adoptēt bērnus no citām valstīm – tas saistīts gan ar dzīvesveida maiņu, kad jaunās ģimenes sākotnēji vēlas nokārtot karjeras, biznesa un darba jautājumus vai vienkārši baudīt dzīvi, bet pēc tam vecuma un veselības problēmu dēļ vairs nespēj tikt pie saviem bērniem, gan arī to, ka citas valstis daudz rūpīgāk izvērtē adopcijas pieprasījumus un atteikumu skaits ir biežāks nekā agrāk.
Latvijai ir jābūt atbildīgai par saviem iedzīvotājiem un neapšaubāmi ir labāk, ja bērns aug ģimenē, kas viņu mīl un spēj nodrošināt ar visu nepieciešamo. Tomēr daudz labāk būtu, ja mūsu bērni paliktu un augtu Latvijā, tāpēc valstij ir nepieciešams izvērtēt, kāds būtu tas nepieciešamais atbalsts audžuģimenēm. Jo faktiski Latvijā iedzīvotāju kūtrā aizbildniecības uzņemšanās un adopcija ir nevis tāpēc, ka neviens to nevēlētos, bet gan tādēļ, ka cilvēki baidās uzņemties atbildību, jo nav pārliecības, ka bērnam spēs dot visu nepieciešamo viņa attīstībai, tai skaitā arī materiālā ziņā.
Daudz tālredzīgāk būtu risināt situāciju jau sākumposmā, vēl pirms bērna nonākšanas aprūpes iestādē. Diemžēl Latvijas sociālo darbinieku kapacitāte ir nepietiekama, un nereti ģimene sociālo dienestu redzeslokā nonāk tikai tad, kad vairs nav citas izejas kā izņemt bērnu no ģimenes, jo sociālie darbinieki ikdienā ir aizņemti ar dažādu birokrātisku dokumentu aizpildīšanu, nevis tiešo darbu ar ģimenēm un nespēj savlaicīgi identificēt problēmas. Tāpēc ir svarīgi stiprināt sociālo palīdzību, galveno uzsvaru liekot nevis uz dažādu pabalstu piešķiršanu, bet gan uz darbu ar ģimeni. Jo faktiski jau pārsvarā ārzemēs nonāk bērni, kas ir vecāki par pieciem gadiem un ir izņemti no ģimenēm neatbilstošu apstākļu dēļ – jaunākus bērnus, kas dažādu apstākļu dēļ vairs nevar palikt īstajā ģimenē, parasti adoptē Latvijas iedzīvotāji. Ja sociālie dienesti spētu savlaicīgi identificēt problēmsituāciju ģimenē, faktiski izzustu arī Latvijas valstspiederīgo adopcija uz ārzemēm, jo šie bērni paliktu savās īstajās ģimenēs Latvijā un nenonāktu sākotnēji bērnu namos, bet vēlāk – audžu ģimenēs ārzemēs.