Fragments no intervijas:Mums ir divi "saskaitāmie". No vienas puses, dažādas versijas, cik tad liels drošības budžets nākamgad varētu būt, un, no otras puses, pilsonis Bergmanis, kurš kaut kādā ellīgā rīta agrumā sēž LTV studijā un saka, ka sabiedrotie mūs uzmanīgi vērojot. Ko viņi vēro? Mēs palielinām finansējumu aizsardzībai, piekrītu, bet vai tas, par cik procenta sadaļām, ir tik nozīmīgi?Tā vērošana saistīta ar to, ka Latvijas valdība, tostarp mani priekšteči šajā postenī, ir publiski izteikusi noteiktas apņemšanās. Tobrīd, 5. maijā, kad lēmums tika pieņemts, es vēl nebiju ministrs, tāpēc man grūti spriest par iemesliem, tomēr pēc tam šī vēsts jau izskanēja starptautiski, tika pamanīta un augsti novērtēta.Un? Apņemšanās ir sasniegt 2% no IKP 2018. gadā.Diemžēl nav tik vienkārši. Mums ir jārēķinās ar ekonomisko situāciju, ar reālajām iespējām. Ja mēs nākamā gada budžetā tiekam uz 1,4%, tie nākamie 0,3% tuvāko trīs gadu laikā nav tik grūti paceļami. Jo ātrāk militāro budžetu sāksim palielināt, jo lēzenāk to būs iespējams izdarīt.Turklāt es gribētu atgādināt, ka igauņi 2% līmeni sasniedza jau 2012. gadā.Karstasinīgie igauņi.Nu, tad jāsecina, ka lietuvieši ir vēl karstasinīgāki. Viņi nākamgad sasniegs 1,5%, kas ir apmēram 580 miljonu eiro.Ir nācies dzirdēt tēzi, ka Latvijā pietrūkst tiesiskā regulējuma tā sauktajai zaļo cilvēciņu situācijai. Proti, armija pret šādiem "civiliedzīvotājiem" it kā vērsties nedrīkst, savukārt, vai tam gatava ir policija, arī nav skaidrs. Tas nav pārmetums, vienkārši mēs esam dzīvojuši situācijā, ka nevienam šāda nepieteikta kara modelis pat prātā nenāca.Par šiem jautājumiem tiek spriests un runāts, tiek izstrādāti nepieciešamie grozījumi likumdošanā. Domāju, arī Iekšlietu ministrija apzinās savus uzdevumus.Baigi konkrēti neizklausās.Nē, esam par šiem jautājumiem runājuši pie prezidenta Vējoņa kunga, darbi ir sadalīti. Cita lieta, ka, manuprāt, sabiedrībā ir viedoklis, ka nepieciešamības, mobilizācijas gadījumā par visu, ja tā var teikt, atbildam mēs. Patiesībā tā nav. Armijas uzdevums ir aizstāvēt valsti pret uzbrukumu, savukārt rūpes par civiliedzīvotājiem ir citu valsts institūciju ziņā.Iecienīta tēma, piemēram, jūsu politiskā spēka premjera amata kandidātam Lembergam, ir: kāds labums no NATO mūsu uzņēmējiem? Vai viņi tiek pie, atvainojos, pīrāga?Bet tas jau lielā mērā notiek. Formas šuj Latvijas uzņēmēji, kazarmas būvē Latvijas uzņēmēji, apgādi veic Latvijas uzņēmumi, un arī amerikāņu kontingents, kas te uzturas, ir jau izvēlējušies Latvijas uzņēmumus, kas viņus apgādās. Mūsu uzņēmums Laima piegādā amerikāņu bāzēm Eiropā ūdeni, tas ir, mūsējie jau pamazām "ieiet" NATO kopējā iepirkumu sistēmā. Līdz ar to, manuprāt, te nav runas, vai kāds mūsējos "ielaiž" vai "neielaiž" - ierobežojošs faktors var būt mūsu objektīvi mazākās jaudas, apjomi, ko varam piedāvāt NATO kopējā piegāžu sistēmā. Mums parādās tādi pirmie asni kā zinātniskais centrs Rīgas Tehniskās universitātes paspārnē, kas nodarbojas ar lietām, kuras saistītas ar militāro sektoru. Esam tikušies arī ar Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federāciju, un viņi, starp citu, nākamajā mēnesī pirmoreiz piedalās kādā specializētā starptautiskajā izstādē jau kā nevis viens vai daži uzņēmumi, bet ar Latvijas kā valsts vārdu.Jūs ministra postenī un pat politikā vispār esat tik nesen, ka tas nav pārmetums jums, bet - ar militārajiem iepirkumiem mums ir gājis, pieklājīgi izsakoties, dažādi. Nu nozarei finansējums tiek palielināts. Jautājums: kādas garantijas par izlietojuma jēdzīgumu?Tad jāsāk ar to, ka iepirkumu regulējums vispār Latvijā bieži izpelnās kritiskas piezīmes un, iespējams, ir jāuzlabo. Ja runājam tieši par aizsardzības sfēru, man liekas, ka mums tomēr vajadzētu virzīties uz priekšu, nevis kavēties bēdīgās atmiņās. Tajā pašā laikā es labi apzinos objektīvās problēmas. Piemēram, mēs strādājam ar ļoti daudziem projektiem vienlaicīgi, savukārt cilvēku mūsu struktūrā ir tik, cik to ir. Atliek kādam, piemēram, veselības problēmu dēļ, uz ilgāku laiku izkrist no ierindas, projekts sāk buksēt, un, lai tas nenotiktu, ir jāpiesaista cits cilvēks, kurš, iespējams, var nezināt visu projekta specifiku un nianses, tas savukārt rada risku, ka rezultāts nav optimāls. Tāpat jāsaprot, ka mūsu nozare vispār ir specifiska. Piemēram, ja runājam par pretgaisa aizsardzību, reāli mums ir jāizvēlas no neliela - četru piecu - piegādātāju loka. Kuri pašsaprotami vēlas nopelnīt. Līdz ar to ir sarunas, kaulēšanās.Nu gan noklusušas ir debates par obligāto karadienestu, tādēļ jautājums būs par armijas personālsastāva vēlamo skaitu vispār.Mērķis ir līdz 2018. gadam sasniegt līmeni 6000 profesionālā dienesta karavīru, 8000 zemessargu un 3000 cilvēku - rezervē. Šobrīd profesionālajā dienestā ir mazliet zem 5000 kareivju. Liktos, ka "pieaudzēt" vienu tūkstoti nevajadzētu būt pārāk grūti, tomēr patiesībā tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, un attiecīgi ļoti ambiciozi mērķi. Jo cilvēku mums ir tik, cik ir. To skaitā izpratnē - no kurienes paņemt. Tajā pašā laikā vajadzība ir objektīva, jo nav normāli, ka - esmu par to pārliecinājies, apmeklējot dažas vienības, - cilvēki nevar aiziet atvaļinājumā, jo nav kas viņus aizstāj. Nav pieļaujams, ka cilvēki izdeg, ir jāpanāk viņiem kaut mazliet pretī.Visu sarunu ar Raimondu Bergmani lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 24.augusta, numurā!
Bergmanis: Mūsu mērķi ir ļoti ambiciozi, bet nepieciešami
"Ielēkt" ministra postenī dažus mēnešus pirms valsts budžeta veidošanas sākuma nav viegli, pat ja vadāmā nozare ir pazīstama. Par aizsardzības budžeta palielināšanu, armijas lomu un pienākumiem pret civiliedzīvotājiem hibrīdkara apstākļos, kā arī citām pārņemtajām problēmām un uzdevumiem intervijā Mārim Zanderam stāsta aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.