Ušakova smilšukalns pie Vanšu tilta varbūt nav tik liels kā Lemberga hūte Ventspilī, toties to var labi saskatīt no pils. Ventspils kalnu no Prezidenta pils nevar saskatīt nekad, bet no Ventspils pils– tikai skaidros laika apstākļos. Un tas vēļ nav viss– Nils Ušakovs kā liels latviešu valodas un folkloras cienītājs godā cēlis senaizmirsto tautas dziesmu:
„Sen to Rīgu daudzināju,
Nu to Rīgu ieraudzīju,
Visapkārt smilšu kalni,
Pati Rīga ūdenī”
Ušakovs nebūt nav pirmais kalna cēlējs Rīgā. Bastejkalnu Rīgas rātskungi sabēra no Rīgas vaļņiem 1857.–1863. gadā. Katram laikam savi tikumi. 19. gadsimta Rīgas rātskungi atsauca Lībekas inženieri A. Vendtu, kurš sāka Rīgas apzaļumošanu, bet pēc tam Holšteinas ainavu arhitektu Georgu Frīdrihu Ferdinandu Kūfaltu, kas Bastejkalnu pārvērta par Rīgas skaistāko parku. Atbilstoši savai pasaules uztverei un izglītībai Nils Ušakovs savu kalnu gatavs pārvērst par pludmali (пляж) vai ļaut apbūvēt ar jauno krievu namiem.
Rīgā taču ir Āgenskalns, Čiekurkalns, Dzegužkalns, Grīziņkalns, Torņakalns, Ziepniekkalns. Kādēļ lai nebūtu Nilakalns?
Nila smilšu kalnā varētu veidot smilšu skulptūras. Piemēram, Pēteris Pirmais zirgā vai Jānis Urbanovičs bez zirga. Uz smilšu kalna varētu veidot dekoratīvu pirmsvēlēšanu uzrakstu– balsosim par Saskaņas centru!
Un vispār– es lāga neticu, ka kalna pašreizējais īpašnieks– slavenais Rīgas eksdomnieks no politiski patriotiskās apvienības Dzimtene Juris Žuravļovs šo kalnu aizvāks. Ne jau tādēļ viņš kalnu no Ušakova nopircis, lai projām vestu, bet tamdēļ, lai tur pats savu tribīni celtu.