"Zatlera fenomens ir tur, ka viņam nevajag reklāmas kampaņu. Viss, kas no viņa ir vajadzīgs, – būt un parādīties, kontaktēties, braukt tikties un runāt ar cilvēkiem, katru dienu būt savā pilsētā, būt reģionālajās radio stacijās. Būt pastāvīgi mediju un sabiedrības uzmanības centrā," sacīja Stendzenieks.
"Jebkurš cits politiķis, varbūt izņemot Lembergu, var aizbraukt uz jebkuru pilsētu un sapulcināt varbūt 100 cilvēku. Pie šā emocionālā pacēluma Zatleram pilnīgi pietiek būt kaut kur, un tur jau būs cilvēku jūra apkārt. No viņa ir atkarīgs, vai viņš to izmantos," piebilda reklāmists.
Runājot par Zatlera vēstījumu slavenajā uzrunā televīzijā, kurā viņš paziņoja par Saeimas atlaišanu, viņš sacīja: "Pārfrāzējot austrumus – neatkarīgi no tā, cik bieži tu atkārto vārdu "oligarhs", mutē no tā ne saldāks, ne rūgtāks nekļūst. Šis burtu savirknējums pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Tu vari ietekmēt politiskos procesus, tu vari ietekmēt mediju darba kārtību un tu vari nopelnīt arī mazliet naudas – tikai notici sev. Iespējams, katra latvieša iekšējais oligarhs ir nokauts pēdējos 70 vai 100 gados. Tā ir mūsu ticība pašam sev: ka varam ietekmēt lietas, ka esam svarīgi, ka nebubinām virtuvēs, bet ejam un darām, un katrs esam, nevis neesam savs personiskais oligarhs. Nozīmīgs, ietekmīgs un veiksmīgs. Krastmalā cilvēki organizēja pasākumu "Nogalini savu iekšējo oligarhu". Mana pārliecība ir pretēja. Es uzskatu, ka mums vajag to katram sevī pamodināt."
"No vienas puses, tas, kā jūs skaidrojat šo vārdu, to var saistīt ar varēšanu. Bet realitātē šis vārds tomēr vairāk tiek saistīts ar valsts nozagšanu, negodīgumu," viņš piebilda.
Stendzenieks norādīja, ka viņš ļoti piesardzīgi izturas pret vispārinājumiem. "Šie trīs ir oligarhi un pārējie citi 300 nav. Belakoņs, Stepanovs, Berķis – nav oligarhi, bet citi trīs ir. Aiz pilnīgi visām partijām, aiz pilnīgi visiem politiskiem grupējumiem stāv cilvēki ar lielu naudu un lielu ietekmi. Atvainojos, bet es neticēšu KNAB [Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs], Ģenerālprokuratūras un citu spēka struktūru apolitiskumam, kamēr nebūs izkratīts gan Šlesers, gan arī Jaunups," viņš teica.
Uz jautājumu, kā Latvijas pilsonis Ēriks Stendzenieks rīkosies gaidāmajā referendumā, viņš atbildēja, ka tajā nepiedalīsies: "Es domāju, ka referendums tiks mierīgi bez manis galā."
Savukārt uz jautājumu par iespējamo dalību Saeimas ārkārtas vēlēšanās viņš atbildēja: "Pirmkārt, es domāju, ka Saeimu nevajadzēja atlaist.. Es neiešu. Man ir alerģija, pirmkārt, pret timotiņu un ziedputekšņiem, kuri zied kā reiz ap Jāņiem. Un, otrkārt, man ir alerģija pret ārkārtīgi strauju pūļa domas pārmešanos uz konkrētiem ienaidniekiem un sekojoši sinhronām darbībām, kas dažās sabiedrībā izvēršas cilvēku nomētēšanā ar akmeņiem, citreiz – publiskā pakāršanā, dažreiz ebreju sūtīšanā uz gāzes kamerām vai vēl kādu reizi turīgāku saimnieku atkulakošanā. Tās nav absolūta ļaunuma īstenotas darbības, tur vienmēr apkārt ir gavilējošs pūlis ar puķēm, vai arī viņiem pie auss ir radio aparāts, un kāds ar megafonu pie mutes padara šīs darbības leģitīmas. "Atlaist Saeimu" vai tagad "sist oligarhus" bez sajēgas, kuri tie ir, kas tas par vārdu un kādā kontekstā – man tas viss izraisa vieglus drebuļus, tādu kā nātreni."
Stendzenieks arī ir pārliecināts, ka Zatlera lēmums atlaist Saeimu ir apstākļu sakritība, kāda bieži negadās.
"Es domāju, ka tas ir zvaigžņu stāvoklis, kas sakrīt reizi pa tūkstoš gadiem. Zatlers to lieliski izmantoja, atrisinot vai vismaz dodot iespēju risināties gan Latvijas politiskajai sistēmai, gan savai karjerai, gan te arī nokārtot savus tīri personiskos rēķinus – še jums par visiem zoodārziem un aizkulišu prezidenta vēlēšanu intrigām. Prezidents ir nācis klajā ar kara pieteikumu un ar savu aicinājumu trāpījis ļoti precīzi uz sabiedrības noskaņojuma emocionālā viļņa. Viņš ir trāpījis precīzi, spēcīgi, nepārprotami. Un tagad jautājums ir – vai viņš šo deklarēto virzienu varēs apstiprināt ar visa kuģa pagriešanu? Par to gan es neesmu drošs, jo pēc tik masīva paziņojuma un tāda tautas atbalsta, kas faktiski ir teju 100%, manuprāt, prezidentam bija jāstrādā 20 stundu diennaktī, jāstāv pie Brīvības pieminekļa, jārunā ar tautu. Viņš nedrīkstētu iziet ārā no televīzijas vai radio studijām. Faktiski viņam viss smagums, ko viņš izšāva savā 10 minūšu runā, pašlaik būtu jānes tālāk un ļoti aktīvi jāstrādā," pārdomās dalījas reklāmas speciālists.
Uz jautājumu, kā viņš raksturotu Zatlera runu un tās saturu, Stendzenieks atbildēja: "Es priecājos, ka viņš pēdējā brīdī nepaģība, pirms pasaka, ka atlaiž Saeimu. Runas enerģētika nekādā veidā neatbilda runas saturam. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es nedaudz šaubos, vai prezidents ar visām savām labajām rakstura īpašībām spēs iznest to smagumu, ko viņš ir tajā sestdienā pacēlis."