Radošo savienību plēnumā - starp atmodas ideāliem un nākotni

Pērn tā divdesmitgade tika atzīmēta klusi. Šogad, divdesmit pirmajā gadadienā, krīzes apstākļos radošās savienības centīšoties saprast, kāda ir to loma sabiedrībā. Plēnumā paredzēts runāt par kultūras, mākslas pieejamību un prestižu mūsdienu sabiedrībā, "pilsonisko konformismu", kultūras ekonomisko atdevi, perspektīvām — kā mainīt sabiedrības attieksmi pret nozari, kā nosargāt latviešu valodu un kultūru? Aicināti visi interesenti, runātāju vidū būs gan atmodas darbinieki, gan šodienas kultūras dzīves organizētāji. Pēc diskusijām plānots pieņemt kopīgu rezolūciju. Tomēr, kā uzsver daļa aptaujāto inteliģences pārstāvju, rezolūcijai nevajadzētu būt sanāksmes svarīgākajam sasniegumam. "Tas būs drīzāk diagnosticējošs notikums," saka Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas pārstāve Zane Kreicberga — vai radošās savienības šodien ir spējīgas vienoties par vienu pozīciju, vai spēj runas pārvērst reālos rīcības plānos, darbos? "Domāju, ka svarīgi pasākumu vēl nenorakt. Redzēsim, kāda izskatās mūsu seja," viņa piebilst. ***Ko gaidāt no Radošo savienību plēnuma 1.jūnijā? Knuts Skujenieks Piedalīšanās plēnumā man ir profesionāla nepieciešamība, jo tajā tiks apspriesta radošā darba situācija, perspektīvas. Literatūras radīšana notiks jebkurā situācijā. Bet svarīgs ir jautājums par publicēšanu. Uzskatu, ka augstais PVN grāmatām uzlikts nepārdomāti, jo latviska grāmata ir viens no tautas garīgās izdzīvošanas jautājumiem. Būtiski ir atvieglot literatūras pieejamību cilvēkiem, domāt par to, kā veidot lētākus izdevumus finansiālā, bet ne satura ziņā. Otra lieta ir līdzekļu samazinājums Kultūrkapitāla fondam. Tā ir mehāniska, bezatbildīga rīcība.**Jānis Peters** Esmu aicināts runāt galvenokārt tāpēc, ka esmu 1988.gada plēnuma iniciators. Droši vien teikšu atgādinājuma, novēlējuma vārdus. Domāju, ka pulcēties kopā radošiem cilvēkiem nekad nav par ļaunu, kaut vai iepazīties. Cerēt uz to, ka ministrs izbeigs taupības programmu, protams, nevaram. Sensāciju nebūs, bet varbūt plēnums spēs nodemonstrēt kādu spēku. Kaut — vara radošās savienības šodien nerespektē. 1988.gadā situācija bija tomēr cita.**Janīna Kursīte** Jārunā par visu, kas sāp. Ne velti runātāji ir ļoti dažādi. Līdzīgi kā 80.gadu beigās ne visas lietas visiem sāp, bet toreiz mēs spējām pieņemt cita sāpes, mēģinājām paskatīties plašāk. Domāju, ka jābūt divām daļām — kas sāp un ko darīt. Esmu braukājusi pa Latviju, un mani ļoti ietekmē, ka daudziem cilvēkiem ir nolaidušies spārni. Saprotams, plēnums nevar izstrādāt instrukcijas, kā rīkoties, bet vārdiem jānoloba čaula, tajos jāiedveš dzīvība, citādi mēs paši sev vairs neticam. Pat ja neizdodas, ir svarīgi runāt, jo vārdiem reizēm spēks rodas arī pēc laika. Svarīgi iekustināt enerģiju.**Zane Kreicberga** Galvenais — koncentrēties uz nākotni. Mēs bieži atskatāmies, meklējam visādas vainas, bet pašlaik ir svarīgi koncentrēties uz to, kā no šī punkta tikt uz priekšu. Sākt nopietnu sarunu par vīziju, to, kur gribam nonākt. Patlaban kultūrā valda ugunsgrēka likvidēšanas paņēmieni — naudas nav un nebūs, bet slēgts tiek bez potenciālo rezultātu izvērtēšanas. Nav noslēpums, ka mākslas, kultūras cilvēki sevi lielā mērā ir kompromitējuši, nozares iekšpuse ir ļoti daudzšķautņaina. Šis ir mēģinājums paskatīties, vai mūs kas vieno, vai varam par kādiem punktiem vienoties.