Šis ir otrais referendums par pievienošanos Lisabonas līgumam. Pagājušā gada jūnija vidū (arī piektdienā) rīkotais bija neveiksmīgs — pret nobalsoja vairāk nekā puse (53%) vēlētāju. Jāteic, ka īri ir visai naski pret balsotāji. Pirms astoņiem gadiem, paužot attieksmi pret Nicas līgumu (pašreizējo ES bāzes dokumentu), viņi, balsojot noliedzoši, faktiski bloķēja Austrumeiropas valstu, arī Latvijas, iespēju pievienoties ES. Sekoja pamatīgs izskaidrošanas darbs, tad otrs referendums, un tas ļāva turpināt ES paplašināšanu. Salīdzinot pērno neveiksmīgo un pagājušās piektdienas pozitīvo referendumu, ir skaidri saredzams, kāpēc mainījusies būtiskas daļas īru vēlētāju attieksme pret ES pilnvaru paplašināšanu, t.i., daļiņas savas valstiskās suverenitātes deleģēšanu ES. 2008.gada jūnijā Īriju nebija skārusi ekonomiskās krīzes saltā dvaša. Tagad īri zina, kas ir krīze un kas ir ES atbalsts savai grūtībās nonākušajai dalībvalstij. Dabiski, krīzes apstākļos Īrijā cilvēki (piebildīsim, tāpat kā pie mums) nebūt nav sajūsmā par visu to, ko dara valdība. Tomēr šoreiz neapmierinātība ar valdību izpaudās nevis negatīvā balsojumā, bet referenduma ignorēšanā. Jāteic, ka līguma pretinieki šoruden bija mazāk aktīvi, jau pirms referenduma jaušot, ka viņu pūliņi lemti neveiksmei. Tagad ar smaidu varam atcerēties, ka pērn negatīvajā balsojumā nelielu artavu ielika arī Īrijas premjerministrs Braians Kouens. Viņam publiski paspruka, ka līgums nemaz nav izlasīts un premjeram tā saturs zināms tikai galvenajos vilcienos. Lisabonas līguma liktenis patiesībā ir izšķirts, kaut arī formāli palicis pāris šķēršļu. Līguma ratifikāciju vilka garumā Vācija, taču septembrī tas tomēr izdarīts. Nogaidoša bijusi Polija, kuras prezidents Lehs Kačiņskis tika paziņojis, ka Polija akceptēs līgumu tikai, ja Īrija referendumā pateiks jā. Ķēpīgāka situācija ir Čehijā, kur līguma akceptēšanu bremzē prezidents Vāclavs Klauss, kurš pērn pēc Īrijas pirmā referenduma sacīja, ka tas pielicis punktu ratifikācijas procesam. Piedevām grupa Čehijas parlamenta augšpalātas deputātu pieprasījusi, lai Konstitucionālā tiesa izvērtētu līguma atbilstību valsts pamatlikumam. Tiesa to reiz jau ir darījusi un diezin vai lems citādi, nekā tas bija, skatot jautājumu pirmo reizi. Visbeidzot — par jaunāko pārsteigumu ir parūpējušies Lielbritānijā. Ne valdošie leiboristi, bet opozīcijā atspiestie konservatīvie. Viņu līderis Deivids Kemerons uzskata, ka varas atgūšanas gadījumā, uzvarot parlamenta vēlēšanās, radīšoties iespēja arī līgumu ratificējušajā Lielbritānijā sarīkot par to referendumu: par vienu un to pašu jautājumu īri esot balsojuši divreiz, briti — ne reizi. Konservatīvie neslēpj, ka domā aicināt vēlētājus balsot pret. Pašlaik grūti prognozēt, cik reālistiska ir toriju iecere. Atrodoties opozīcijā, nav grūti ļaut vaļu iztēlei. Šoreiz referendumā īriem nebija daudzo pagājušā gada neskaidrību. Vēlētājus vairs nevarēja mulsināt ar nepamatotiem apgalvojumiem, ka katoliskajai Īrijai tiks uzspiesta abortu legalizācija vai ka netiks respektēta valsts militārā neitralitāte un tiesības ieturēt savu īpašo nodokļu politiku. To visu jūnijā kopējā paziņojumā apstiprināja valdība un ES vadība. Tieši šos jautājumus pirms iepriekšējā referenduma visvairāk "apspēlēja" līguma pretinieki. Vienkāršāk sakot, īriem vairs nebija tāda īsta racionāla pamata balsot pret. Turklāt pievienošanos Lisabonas līgumam atbalstīja visi valsts vērā liekamie politiskie spēki, atskaitot nacionālradikāļus. Pat ja Īrijā būtu nobalsots pret Lisabonas līgumu, pārvaldes optimizācijas centieni turpinātos. Īrijas nē nebūt nenozīmētu "ES tūlītēju galu" vai pakāpeniskas sairšanas sākumu. Turklāt izeja nebūtu īpaši komplicēta. Ja līgumu būtu ratificējušas visas ES valstis, atskaitot Īriju, līgumu varētu pasludināt par spēkā esošu, nosakot Īrijai izņēmuma stāvokli ar tiesībām pievienoties līgumam. Reāli Īrijai tas nozīmētu "baltās vārnas" statusu, un īri, protams, apjauš, ko tas varētu nozīmēt — jebkuras ietekmes zaudēšanu ES lēmumu pieņemšanā, nonākšanu politiskas nomales lomā. ES pēc paplašināšanās objektīvi bija nepieciešama organizācijas pārvaldes reforma, tagadējā ir pārlieku smagnēja, lēmumi nāk pārāk gausi. Īrijas referendumam sekos jaunas Eiropas Komisijas (EK) izveidošana, jo Eiropas Parlaments (EP) gan ir nobalsojis par Žozē Manuela Barrozo atstāšanu EK vadītāja amatā, taču komisāru pienākumus joprojām pilda "iepriekšējā iesaukuma" cilvēki. Visbeidzot — Latvija tiks pie vēl viena (devītā) deputāta EP.
(precizēts komentāra autors)