Viss pareizi, tomēr liekas, ka nevajadzētu pārāk iegrožot sevi ar šiem mēroga ierobežojumiem. Spriežot pēc diskusijām Rietumu presē (The Economist pielikuma Technology Quarterly marta numurs), arī resursiem daudz dāsnāk apgādātā zinātne citās valstīs sirgst ar zināmiem domāšanas un meklēšanas stereotipiem. Tāpēc uzvarēt var tas, kurš domā oriģinālāk un radikāli atšķirīgāk, savukārt šīs iezīmes nav atkarīgas tikai no laboratoriju apgādes līmeņa vai zinātnieku skaita.
Labs piemērs ir t. s. zaļās tehnoloģijas, par kuru perspektīvumu (arī komerciālā aspektā) neviens nešaubās. Cik adekvāti tās šobrīd attīstās? Nu vairs nav noslēpums, ka biodegvielas bums daudzviet pasaulē ir novedis pie negaidītām un nevēlamām sekām - pārtikas cenu kāpuma un attiecīgi plašāk izplatīta pārtikas trūkuma (jo zemes platības tiek atvēlētas biodegvielai nepieciešamajām kultūrām). Miljoniem dolāru tiek investēti t. s. elektrisko auto attīstībā, kas būšot viens no ekoloģijas glābiņiem. Labi, bet vai nepienāks brīdis, kad šo projektu finansētāji uzdos sev jautājumu: auto darbina elektroenerģija, bet cik zaļi mēs šo elektroenerģiju iegūstam?
Līksmot par zaļu auto, kura darbināšanai tiek izmantotas tās pašas vecās (ne)labās akmeņogles? Citiem vārdiem sakot, ir eksperti, kuri saka: elektriskā auto projekti savā virzībā ir aizgājuši neceļos, un, kad to sapratīs, vinnētāji būs tie, kuri šodien uz problēmu spēj paskatīties radikāli atšķirīgi.
Līdzīgi ar t. s. zaļo enerģiju. Var jau gāzt naudu vēja, saules u. c. enerģijas projektos, tomēr tie dos izmaiņas, kas varbūt silda Rietumu cilvēka sirdsapziņu, bet neko būtisku nemainīs brīdī, kad divi miljardi indiešu un ķīniešu sasniegs Rietumu līmenim raksturīgu energoresursu patēriņu. Tātad atkal - jādomā ārpus pierastajiem rāmjiem.
Ja mūsu zinātnieki ne tikai atskatīsies uz saviem kolēģiem pasaulē, salīdzinās sevi ar viņiem, bet nebaidīsies no riskantām, varbūt krietnu laiku par neprātīgām uzskatītam idejām, viņiem ir tādas pašas iespējas izvilkt lielo laimestu kā konkurentiem ASV vai Japānā.