Šaubījāties, vai sniegt interviju, jo nevēlējāties caur atbildēm uz kādiem jautājumiem, iespējams, "vēl vairāk sarežģīt valstisko partiju situāciju", kā teicāt. Bet vai nav tā, ka valsts attīstībai tieši traucē tas, ka tā dēvētajām latviskajām partijām daudz kas tiek piedots tikai kādu citu lielāku ģeopolitisko risku dēļ?
Pasaulē un arī Latvijā pastāv vēlēšanu cikli – cilvēki grib būtiskākas pārmaiņas vidēji ik pēc astoņiem gadiem. Divi vēlēšanu cikli. ASV tas ir ļoti labi redzams – ik pēc astoņiem gadiem reti kad nenomainās demokrāti pret republikāņiem. Šis cikls ir objektīvs, jo uzkrājušās kļūdas, pāridarījumi un nāk jauns politisks spēks. Normālā politiskā sistēmā maiņa notiek no pozīcijas uz opozīciju un pēc tam atpakaļ. Latvijā parasti bijusī pozīcija sabrūk un sadalās gabalos un tikai kaut kas no viņas paliek pāri. Un tad nāk jauns politisks spēks – Latvijas ceļš, Tautas partija, Jaunais laiks un Vienotība, kas "pārbrendoja" Jauno laiku.
Šis ir periods, kad sabiedrība atkal prasa pārmaiņas, un tas ir objektīvi. Jaunie spēki savukārt ir tādi, kādi ir, daļa ir tie paši vecie spēki, kas ir saveidojušies kaut kādā jaunā partijā. Jauna, spēcīga piedāvājuma patiesībā nav. Tas ir risks šajā brīdī, ko pastiprina hibrīdkara procesi. Vilšanās ir kaut kas neizbēgams – tas jau no aptaujām izriet, ka uzticība Saeimai un valdībai ir ārkārtīgi zema, un pēc vēlēšanām tas būtiski nemainās. Tur ir tā problēma, ka tā uzticības krīze ir diezgan pastāvīga.
Šobrīd ir ļoti liela nenoteiktība. Un vislielākā nenoteiktība ir Kaimiņa kunga rezultāts, kas var būt ļoti, ļoti dažāds, atkarībā no tālākās situācijas attīstības, un tas tad arī ietekmēs veidu, kā vispār koalīciju varēs sastādīt.
Pie kā galu galā novedīs šo gaidāmo Saeimas vēlēšanu iznākums, kuru te skaļi izvairāmies prognozēt?
Tam visam vajadzētu novest pie sabiedrības pakāpeniskas sapratnes, ka, izceļot kādu līderi un cerot, ka tas sakārtos lietas viņu vietā, tas nedos rezultātu. Nāksies aizvien vairāk darboties kā Dzīvnieku brīvībai, bet par nozīmīgākiem jautājumiem.
Jūs arī pēc šīs Saeimas pilnvaru beigām varētu daļu enerģijas veltīt šādai ārpus partiju sabiedriski politiskai darbībai, nevis sev mīļo rokfestivālu apmeklēšanai?
Protams, nav primāri sākt grūstīties mītiņos tā vietā, lai rokfestivālos pagrūstītos (smejas), tā noteikti nav. Man primāri gribētos raudzīties pārpartejiskā līmenī, kā veidot kādus valstiskās attīstības mērķus. Bet tas, ka es varētu darboties kādā nevalstiskā sektorā, galīgi nav izslēgts.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 16. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Edge
TrollisJT
irlielāmērāticams