Liecinieks apstiprina politiskās korupcijas faktu Daugavpilī

Fragments no intervijas:

Kas jūs esat, ar ko nodarbojaties?

Biznesā esmu jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. 1996. gadā sākām uzņēmējdarbību enerģētikā, uzstādot koģenerācijas stacijas, pēc tam vēja elektrostacijas un pārējās. Uzsākām darbību Daugavpilī, jo Daugavpils siltumtīkli 2008. gadā izsludināja konkursu par siltuma iepirkumu. Pretendentiem bija jāuzbūvē koģenerācijas stacija un jānodrošina nepārtraukta astoņu megavatu siltuma jaudas piegāde Daugavpils siltumtīkliem. Piedalījāmies konkursā, iedevām viszemāko cenu un uzvarējām. Pēc tam uzbūvējām un 2009. gadā nodevām ekspluatācijā koģenerācijas staciju. Līdz tam Daugavpils siltumtīkli visu laiku bija uz maksātnespējas robežas, jo vasarās viņiem ar saviem vecajiem katliem bija jāražo siltums ar mazu jaudu. Viņiem katru vasaru bija aptuveni pusmiljona latu zaudējumi. Mēs realizējām šo projektu, un viņiem uzreiz vairs neveidojās parādi par gāzi un vasarā nebija mīnusu, bet pat vairāk nekā 100 tūkstošu latu peļņa. Tas bija mūsu sākums Daugavpilī.

Kāda bija pašvaldības attieksme?

Es pat nevarētu teikt, ka bija kaut kāda attieksme. Tā bija diezgan neitrāla, jo mums ar pašvaldību bija maza saskarsme, – projektēšanas saskaņošana tajos laikos notika ar pašvaldības institūcijām, bet nekādu šķēršļu vai atbalsta mums no viņiem nebija, jo nauda bija 100% mums pašiem jānodrošina, pašvaldība tur savu naudu neieguldīja. Viņi tikai garantēja, ka iepirks siltumu. Tikai koģenerācijas stacijas nodošanas brīdī ekspluatācijā mēs tikāmies ar domes vadību.

Kādas konkrēti intereses jutāt šajā jomā pilsētā?

Kad piedalījāmies konkursā, otrs pretendents bija ar Rihardu Eigimu saistīts uzņēmums. Eigims pēc tam arī kļuva par pilsētas mēru. Un tad sākās kaut kādi spiedieni. Līdz mums nekas nenonāca, bet dzirdējām, ka bijusi saruna skatīties juridiski, ka varbūt ar mums var pārtraukt līgumu. Taču līdz konkrētām darbībām nenonāca. Viņi saprata – ja tur sāktos strīdi, tad viņiem atkal būtu daudz naudas jāiegulda Daugavpils siltumtīklos un viss haoss turpinātos. Varbūt tas arī viņus atturēja.

Tā bija vienīgā interešu sadursme?

Tajā brīdī jā. Pārējie notikumi attīstījās vēlāk – paši interesantākie.

Kurā brīdī jūs sākāt saprast, ka kaut kas nav kārtībā?

Notikumu attīstība sākās, kad Eigims bija kļuvis par mēru, kad attiecībā pret mums bija mēģinājumi kaut ko pasākt. Un tad sapratām, ka Daugavpilī visu laiku ir iekšēja politiska spriedze, jo tajā laikā pozīcija turējās uz vienas balss, bija astoņas pret septiņām balsīm. Līdz ar to visu laiku bija nestabilitāte, kas būs, kas nebūs rīt. Visi notikumi sākās 2009.gadā, kad man kādu vakaru piezvanīja pazīstams uzņēmējs no Daugavpils (šobrīd viņa vārdu bez viņa piekrišanas negribu minēt), ka Daugavpils deputāts Jānis Lāčplēsis ļoti steidzami grib ar mani tikties. Es iepriekš ar Lāčplēsi nebiju runājis.

Tikties Daugavpilī vai Rīgā?

Rīgā. Teica, ka viņš atbraukšot no Daugavpils. Teicu, ka ir pavēls, jo man zvanīja ap sešiem vakarā. Bet man atbildēja, ka tas esot ļoti steidzami. Par kādu tēmu tikšanās nepieciešama, man telefoniski neatklāja. Uzņēmējs Lāčplēsi atveda uz Rīgu, un mēs tikāmies. Tas stāsts bija ļoti prozaisks – Lāčplēsis man prasīja 200 tūkstošus latu.

Kā viņš motivēja, kāpēc viņam vajag tos 200 tūkstošus?

200 tūkstošus vajadzēja, lai Eigims tiktu noņemts. Viņš [Lāčplēsis] kļūšot par jauno domes priekšsēdētāju, un viņš mums atdošot TEC2. Mana atbilde bija "nē", ar to arī saruna beidzās. Tā kā atbilde bija "nē", tad nebija pamata tālākai sarunai. Viņš mums prasīja, lai arī mēs Eigimu neatbalstām. Es gan viņam norādīju, ka mums ar Eigimu nemaz nav nekādu pozitīvo attiecību, jo mēs toreiz konkursā uzvarējām.

Tā vienkārši atdotu TEC?

Nu... Mēs jau redzam, ka tā vienkārši viņi arī atdeva. Mēs neiedevām naudu, bet tiem, kas iedeva, tas [TEC2] tā vienkārši arī tika atdots bez konkursiem, bez kaut kā. Un no tā brīža – mana atteikuma – arī sākās mūsu problēmas.

Vai Lāčplēsis jums paskaidroja sīkāk, kāpēc viņam tie 200 tūkstoši vajadzīgi, kur viņš tos liks?

Detaļas nestāstīja, tikai pauda, ka Eigims tiks noņemts, bet kā un kur, to viņš neminēja.

Bet kā Lāčplēsis plānoja definēt šo iespējamo jūsu darījumu? Vai tos 200 tūkstošus viņš prasīja skaidrā naudā?

Protams, skaidrā naudā. Tur nebija paredzēts veikt nekādu pārskaitījumu par kaut kādiem iespējamiem līgumiem.

Kādēļ toreiz jums darījums nešķita pieņemams?

Pirmkārt, tāpēc, ka mēs jau redzējām, kas pašvaldībās notiek. Mēs ar dažādām situācijām saskārāmies jau kopš 1999.gada. Redzējām, ka viss ir nestabils. Tas, ko tu šodien sarunāsi un vēl šādā veidā to realizēsi, tu nezini, vai tev rīt vai parīt tas viss nebeigsies.

Atteikums no jūsu puses bija piesardzība. Vai šādi darījumi jums ir nepieņemami? Vai jūs tobrīd apjautāt, ka faktiski runa ir par politisko korupciju?

Tajā brīdī es to vairāk uztvēru ne tieši kā politisko korupciju, bet vairāk kā darījumu ar politiķiem. Tas būtu kā darījums pēc principa – tu man, es tev.

Bet to taču sauc par politisko korupciju.

Jā... Bet es tajā brīdī neiedziļinājos, kā šo procesu sauc, jo nepieņēmām šo piedāvājumu.

Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 16.marta, numurā!