Kā norādīja Ārlietu ministra padomniece preses jautājumos Dace Balode, Kristovskis īpaši uzsver, ka izmeklēšana par ķīlnieku sagrābšanu turpinās. Ministrs akcentē, ka ANO Pasaules Pārtikas programmas ietvaros darbu reģionā turpina arī citas lidotāju apkalpes un ir svarīgi respektēt viņu drošību.
Ārlietu ministrs uzskata, ka būtiskākais ir Latvijas pilotu atgriešanās mājās pie savām ģimenēm. Atbilstoši izmeklēšanas gaitai Ārlietu ministrija turpinās informēt sabiedrību par šo gadījumu.
Sudānā nolaupītie Latvijas lidotāji no gūsta ir izlauzušies paši, kā trillerī - ar ieročiem rokās, raksta portāls "kasjauns.lv".
Portālā rīcībā nonākusi versija, ka nekādas pilotu atbrīvošanas operācijas nemaz nav bijis.
Kā atgādina portāls, 4.novembrī Sudānā, nemierpilnajā Dārfūrā, bruņoti kaujinieki nolaupīja Latvijas helikoptera apkalpi - kapteini Artjomu Nalbandjanu, otro pilotu Jāni Gindru un mehāniķi Kasparu Reihleru. Sudānā viņi strādāja ANO Pārtikas programmā.
Latvijā izveidoja Krīzes koordinācijas centru Ārlietu ministrijas vadībā, tajā darbojās pārstāvji no Drošības policijas Pretterorisma centra, Satversmes aizsardzības biroja, Militārās izlūkošanas un drošības dienesta, Aizsardzības ministrijas. Uz Sudānu devās Ārlietu ministrijas pārstāvis un Pretterorisma centra amatpersona.
Saskaņā ar oficiālo versiju 8.decembrī norisinājās ķīlnieku glābšanas operācija, kā rezultātā visi trīs Latvijas pilsoņi tika nogādāti drošā vietā ANO bāzē.
Tikmēr "kasjauns.lv" ir saņēmis neoficiālu informāciju, kas liecina par pavisam ko citu - atbrīvošanā nav nekādu ne ANO, ne Latvijas valsts iestāžu nopelnu. Iespējams, tāpēc Ārlietu ministrija neorganizēja neseno gūstekņu tikšanos ar plašsaziņas līdzekļiem, skaidrojot, ka tāda ir viņu un tuvinieku vēlme.
Kā raksta "kasjauns.lv", nolaupītie piloti bija aizvesti uz kādu nomaļu ciemu, kur viņus uzraudzījuši seši cilvēki. Jau kopš pirmās dienas gūstekņi rūpīgi analizējuši situāciju, pētījuši, kur atrodas pēc dažādām pazīmēm, piemēram, kurā virzienā pēc ūdens dodas un cik ilgu laiku ceļā pavada sievietes. Turklāt sagūstītāji nebija atņēmuši pilotiem kartes.
Dienvidū, kad saule uzkāpusi augstu un pārāk karsējusi, sargi atgājuši tālāk no mājas ēnā. Šai vietai bieži lidojuši pāri helikopteri, un kādā izdevīgā brīdī, sargiem nemanot, pilotiem izdevies pa rāciju nodot helikoptera ekipāžai precīzas savas koordinātas. Turklāt izstāstīts, kā veikt glābšanas operāciju, cik ir sargu, kā viņi bruņoti.
Tā vietā notika pavisam kas cits. Nākamajā dienā atlidojis bulgāru helikopters, nostājies gandrīz vai virs viņiem un karājies gaisā, kas, protams, radījis paniku nolaupītājos. Tā arī neko citu neiesākot, helikopters aizlidoja, pametot gūstekņus aci pret aci ar saniknotiem bandītiem.
"Viņus gandrīz nošāva," stāsta zinātāji. Noziedznieki sprieduši, ka ķīlnieki nodevuši savas koordinātas. Laimīgā kārtā viņi paši bija, neko daudz nejēdzot, spaidījuši atņemtās aparatūras pogas, un lidotāji ieskaidroja, ka tādējādi pēc tā arī varēja viņus atrast. Tas vīrus izglābis.
Pēc tam naktī viņi pārvesti citur, tālāk no helikopteru ceļa. Sakaru vairs nebija, piloti sapratuši, ka citu cerību nav, jāpaļaujas tikai pašiem uz sevi. Viņi aplēsa, ka līdz tuvākajai ANO bāzei ir ap 30 kilometru. Vīri izstrādājuši bēgšanas plānu.
Bēgt izlemts 6.decembrī agri no rīta vēl tumsā, lai ceļā kalnos varētu pavadīt visu dienu. Tad sargi sildās pie ugunskura un tumsā ne pārāk labi var redzēt. Tomēr norunātajā dienā piloti pārvesti uz ciematu, kur varējuši būt salīdzinoši brīvāki. Viņiem ēšanai atvestas kārtējās makaronu kastes un apsardzei pielikti vēl divi cilvēki, kas lika mainīt plānu.
Tomēr 7.decembra rītā izlemts bēgt. Rīta tumsā piloti paķēruši ieročus un pavērsuši pret bandītiem. Paši sev par nelaimi, tie nevis klausījuši pavēlēm, bet metušies bēgt. Nekas cits neatlicis, kā atklāt uguni, divi nošauti, tomēr pārējie seši aizbēguši. Lidotāji savākuši visus ieročus un munīciju, taču bandītiem bija palikuši telefoni un rācijas - viņi varēja sazināties ar savējiem.
Piloti pajautājuši vietējiem ciematā pareizo virzienu un devušies ceļā - tikai ar septiņu kilometru cilpu, jaucot pēdas. Pirmajā dienā, slēpjoties no jebkura gana un citiem cilvēkiem, pareizajā virzienā nogājuši tikai piecus kilometrus. Līdz bāzei bija 30 kilometru, jo tuvāk, jo vairāk cilvēku un ne jau savējo. Reiz pat trīs stundas gulējuši slēptuvē pie ceļa, jo uz tā bijusi pārāk liela kustība.
Kad tikuši kalna galā, mobilajā tālrunī parādījusies zona un piezvanījuši bāzei. Bija atlikuši tikai desmit kilometri, bet helikopters atlidojis pēc divām stundām. Šajā vietā esot aizliegti lidojumi, un tik ilgs laiks pagājis, lai saņemtu saskaņojumus lidojumiem.
Kā raksta "kasjauns.lv", kāpēc lidotāji sagūstīti, īsti skaidrs nav. Nolaupītāji savā starpā runājuši, ka kāds viņiem sola izpirkuma naudu - 400 miljonus dolāru -, un sprieduši, kā katrs saņemto izpirkuma daļu tērēs.
Bijušie gūstekņi cietuši no pastāvīga ūdens un ēdiena trūkuma, tomēr nav pavisam novārguši un nav arī psiholoģiski sagumuši. Tikai viņos ironiju raisot oficiālā versija par varonīgu ķīlnieku glābšanas operāciju.