Protams, esam saistīti ar pasaulē notiekošo, bet nedrīkstam būt atkarīgi no tās žēlastības, uz ko mudina svešā domāšana. Dzīvojot pēc sveša padoma, esam nonākuši neapskaužamā situācijā – nekas nav atkarīgs no mūsu pašu darba, tikai no ārpuses žēlastības. Taču latviskā dzīvesziņa māca citu – domā, spried, vērtē pats. Dzīve un pasaule sākas no tevis, nevis no ārpuses.
Latviešu domāšana izsenis ir bijusi ilgtermiņā, nevis vienai dienai, bet tas pēdējos gados bija aizmirsies. Mūsu stiprās amatniecības tradīcijas ļauj radīt lietas, kas nekalpo tikai vienu sezonu, un šobrīd tā ir viena no mūsu priekšrocībām, jo arī pasaulē ir tendence taupīgi izmantot resursus, neradīt piesārņojumu, bet ilgtspējīgus produktus. Mums ir bijis Minox fotoaparāts, mums ir bijušas lidmašīnas, mopēdi, vilcieni un mikroautobusi. No dizaina ziņā attīstītākās Padomju Savienības daļas mēs pēc 19 brīvības gadiem esam pārtapuši par rūpnieciskā dizaina ziņā viszemāk attīstīto Eiropas dalībvalsti. Protams, nebija viegli būt greizo spoguļu karaļvalstī par dizaineri, bet vēl sāpīgāk ir šobrīd, ja izglītotiem cilvēkiem nav iespēju savas zināšanas un pieredzi likt lietā savā valstī, jo vienkārši vairs nav ražošanas. Bet mēs paši varētu ražot lietas, kas kalpo ne tikai ķermenim, bet arī silda sirdi. Šī ilgtspējīgā domāšanā balstītā materiālā vide var būt arī daļa no Latvijas tēla pasaulē.
Mums jātiek vaļā no mānijas visu svešo jau iepriekš uzskatīt par kvalitatīvāku nekā savējais. Šī pieeja, ka jebkurš svešinieku padoms ir labāks, ir mūsu valsti arī novedusi bankrota priekšā. Kurš gan konkurentiem prasa padomu! Rezultātā Latvija ir pārvērsta par patērētājvalsti, un pierādījums tam ir veikalu plaukti, kur preces ir galvenokārt ražotas ārzemēs.
Mēs nekad nevarēsim ražot tik daudz un lēti kā tur, kur iedzīvotāju skaits mērāms miljardos. Bet mums ir labi izglītoti cilvēki, mēs varam ražot lietas ar augstu pievienoto estētisko vērtību, līdz ar to arī ar augstu cenu. Es atkārtoju – ar pievienoto vērtību! Ja nav, kur šo vērtību pievienot, rezultāts ir nulle! Nulli var reizināt ar ko vien gribi, rezultāts būs nulle. Dizains ir kā tilts, kas savieno ražošanu un kultūru, bet tilta viens gals šobrīd karājas tukšumā un nekur neved.
Ja šī svešā nauda, ko tā gaidām, netiks ieguldīta tautsaimniecības pamatos, tad aizdevums, visticamāk, izskries cauri Latvijai, tā arī neradot šeit nevienu jaunu latu. Jāprot vispirms pelnīt. Taupot uz izglītības, zinātnes un kultūras rēķina, mēs noplicinām potenciālu, tā izslēdzot iespēju pelnīt nākotnē.
No situācijas, kādā esam pašreiz, izeja ir iespējama vien ar gudru, čaklu un labi izglītotu cilvēku palīdzību, tāpēc kvalificēta un uzņēmēju vajadzībām atbilstoša darbaspēka sagatavošana valstī nedrīkst būt taupības objekts. Gluži otrādi, ir jāceļ izglītības kvalitāte un beidzot ir jādefinē, kurās tautsaimniecības jomās valstij speciālisti ir vajadzīgi. Cilvēki grib būt vajadzīgi un strādāt, un viņiem ir iespēja to darīt citā valstī.
Mums ir arī jārada likums par "Radošo profesiju statusu", kas būtu kā «jumta likums» visam, kas skar kopīgo un atšķirīgo atsevišķu radošu profesiju definīcijās, identitātes pazīmes, kā arī viennozīmīgi saprotams, ar ko "radošas" profesijas atšķiras no "neradošajām". Tajā jābūt noteiktam arī Dizaina profesiju kvalitātes noteikšanas un regulēšanas mehānismam, proti, Dizainera profesionālās kvalifikācijas sertifikācijai, kas sakārtotu darba tirgu un palīdzētu aizsargāt pasūtītāju no nekvalitatīvu pakalpojumu sniedzējiem. Gala rezultātā rastos eksportspējīgs produkts ar augstu pievienoto vērtību, kam varētu atrast starptautiskos tirgus, ja dalību mesēs valsts neatstātu tikai uz uzņēmēju pleciem, bet veidotu kopīgas valsts ekspozīcijas. Tas ir paveicams un dod taustāmu atdevi salīdzinoši īsā termiņā, neprasot milzu ieguldījumus. Kādreiz jau tas tika darīts, bet acīmredzot ar darbu pārmantojamību mums neveicas, jo kadri mainās līdz ar katru jaunu valdību un ar katru reizi viss jāsāk atkal no gala. Un mēs atkal runājam par dažādām realitātes zonām.
Mums nav ne zemestrīču, ne cunami, ne paldies dievam, kara. Tad kāpēc atkal un atkal viss jāsāk no nulles? Mēs vēlamies, lai mūsu bērni manto to, kas atkal nav jārada no jauna ar neizskaidrojamu un neizmērojamu piepūli. Mantotās vērtības – gan materiālās, gan kultūras vērtības ir galvenais valsts pastāvēšanas un turpināšanas dzinējs, kas, nebaidīšos teikt, ir arī patriotisms, bet tam jābūt ideālu pilnam patriotismam ar lepnumu, ka to var atļauties jebkurš Latvijas iedzīvotājs.
Runas veidošanā ņēmu vērā V. Celma un citu LDS biedru izteiktās domas.
(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)