HES dambis tiek būvēts Alūksnes novadā pie Alsviķiem, uz vienas no tā dēvētajām lašupēm, pāri foreļu un alatu nārsta vietām. HES būvniecības projekts paredz appludināt vairākus upes līkumus, izveidojot 44 hektārus lielu ūdenskrātuvi.
Patina pērn novembrī tiesā apstrīdēja Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes lēmumu attiecībā uz 2011.gada 8.jūnija būvatļauju Karvas HES būvniecībai uz Vaidavas upes. Patina lūdza piemērot pagaidu noregulējumu un atjaunot šīs būvatļaujas darbību, tomēr tiesa šā gada 17.februārī šo lūgumu noraidīja.
Kā aģentūru LETA informēja Administratīvajā rajona tiesā, par šo rajona tiesas lēmumu Patina iesniegusi blakussūdzību Administratīvajā apgabaltiesā, kas rajona tiesas lēmumu atcēla. Apgabaltiesa apmierināja Patinas lūgumu un atjaunoja Lauku atbalsta dienesta Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes 2011.gada 8.jūnijā HES būvniecībai izsniegtās būvatļaujas darbību.
Lēmums nebija pārsūdzams. Administratīvā rajona tiesa pagaidām vēl nav noteikusi datumu, kad pēc būtības tiks skatīts strīds par izsniegtās būvatļaujas tiesiskumu. LETA jau ziņoja, ka domstarpības ap Karvas HES būvniecību saasinājās pērn pavasarī, kad vides aizstāvji aktīvi protestēja pret HES būvniecību, pārmetot valsts pārvaldes absurdumu.
Vides aizstāvji atgādināja, ka HES projekts izstrādāts un būvatļaujas ir izsniegtas 2001.gadā, vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Lai gan šajā laikā būtiski ir mainījušies vides aizsardzību un dabas aizsardzību regulējošie normatīvie akti, būvatļauja vairākkārt pagarināta un reālā HES būvniecība sākta tikai 2011.gadā.
Vides aizstāvji arī bažījās, ka būvniecības rezultātā izpostīta Vaidavas upe, un pauda sašutumu par to, ka būvniecība joprojām turpinās, jo Latvijā neesot nevienas atbildīgās institūcijas, kas būvniecību varot apturēt, lai gan visus apstākļus izmeklē divas ministrijas.
Karvas ūdensdzirnavu vēsture sākās jau 18.gadsimtā. SIA Melio 2000.gadā izstrādātajā Karvas HES tehniski ekonomiskajā pamatojumā norādīts, ka Karvas ūdensdzirnavas iezīmētas 1791.-1793.gada Vidzemes kartē un tās minētas arī 1938.gada Valsts zemes bankas izdevumā Latvijas dzirnavu sarakstā. Otrā pasaules kara laikā tās tikušas saspridzinātas, taču jau pēc kara beigām Vaidavas labajā krastā uzbūvēta hidroelektrostacija, kas darbojās līdz pagājuša gadsimta sešdesmito gadu vidum.