Dziedē dvēselēs iecirstās dziļās rētas

Aldermaņu ģimenes mājai Valteros ir Dieva dota svētība. Juris un Karīna iepazinās pirms septiņpadsmit gadiem. Viņiem ir divas meitas Elizabete (10) un Tīna (4), kopīgs darbs savā uzņēmumā, bet mājās patīkamu gaisotni rada astoņi suņi un divi kaķi, par kuriem ģimene rūpējas.

Mūsu suņi – mūsu bērni

Pirms divpadsmit gadiem ģimene pārcēlās uz Valteriem un nopirka savu pirmo suni melno labradoru Grāfu. Drīz viņam pievienojās otrs apzināti iegādātais suns – sievišķīgā, vienmēr mīlestību alkstošā brūnā labradormeitene Safīra. Karīna atzīst – Latvijā liela problēma ar suņu ģenētiku un audzētavām. Trīs mēnešu vecumā Safīra pārstāja staigāt, viņai bija smaga displāzija, ārsti ieteica Safīru iemidzināt, lai suns sāpēs nemokās. Ķirurgs Guntars Avdoško uzņēmās operēt Safīru. Tagad viss ir labi, tikai sunītei saudzīgi jādzīvo. Viņa to arī dara jau astoto gadu.  

Kā saradās pašreizējā kuplā suņu saime? Juris teic – tas nācis ne no pašu iegribas, bet sirds vēlēts: "Bijām Augstāko spēku mudināti." Juris un Karīna viens otram nosolījušies vienmēr palīdzēt dzīvniekiem, jo, "ja cilvēks grūtā dzīves brīdī var piezvanīt mammai, vērsties pie draugiem, tad dzīvniekiem tas nav iespējams. Tas, ka suņi un kaķi nonāk patversmē, nav viņu griba vai vēlēšanās".

Karīna ar Juri un Elizabeti bieži brauca uz patversmēm staidzināt suņus, taču "pēc tam ir smagi viņus atstāt voljēros, kad suņi paliek un, astes luncinot, noskatās mums pakaļ. Nolēmām paņemt mājās dažus suņus un par viņiem rūpēties". Juris piebilst: "Vairāki no viņiem pie mums nokļūst paliatīvajā aprūpē un savas pēdējās dienas pavada dziedēti un mīlestības apņemti. Padomājiet – man arī ir vecāki un arī viņiem reiz pienāks pēdējās dienas, vai tad viņi jānodod patversmē? Ar ko dzīvnieks ir sliktāks par cilvēku? Emocijas un mīlestība viņiem piemīt tāpat kā cilvēkiem. Tāpēc mēs pieņemam, ka mūsu suņi ir mūsu bērni."

No patversmes siltās rokās

Pirmā no adoptētajiem bērniem bija mazā Pērle. Juris stāsta, kā Pērli gribēja paņemt jūra: "Aizbraucām pie jūras lielā vējā, tur pīle ar pīlēniem. Sešus mēnešus vecā Pērle peldus metās viņiem pakaļ. Pīle, gribēdama aizvilināt suni no bērniem, peldēja iekšā jūras augstajos viļņos, Pērle viņai pakaļ. Es ieskrēju jūrā līdz kaklam un saucu – Pērle!, Karīna metās pēc glābējiem! Pēc pusstundas Pērle, pārsalusi ar putām uz lūpām, pati atpeldēja pie manis!" Sarunas laikā, kad visi sēžam pie galda virtuvē, Pērle ieņem savu vietu uz krēsla kopā ar mums, jo viņa ir cilvēksuns! Aldermaņu ģimene sadraudzējās ar Tukuma patversmes vadītāju pašaizliedzīgo Simonu Grunduli. Laika gaitā no turienes uz Aldermaņu mājām pārcēlušies četri suņi.  

Boss reiz tika nopirkts par dārgu naudu, bet saimnieki netika ar viņu galā. Gadu baroja ar baltmaizi un turēja ķēdē (labradoru!), beidzot nodeva Tukuma patversmē. Karīna uzsver, ka iepriekš nemīlētam un patversmē dzīvojušam sunim uzvedība sakņojas smagā pagātnē, tāpēc nepieciešama garīga rehabilitācija mūža garumā, jo dvēselē vienmēr paliek dziļi cirstas brūces. Boss mainījies kardināli, ir bezgala mīļš, vairs nebaidās nākt klāt, jo viņu neliks pie ķēdes. Kamēr runājamies, mazā Tīna uz paklāja iemigusi rudā Bosa siltajā līkumā. Boss ir Tīnas lielais draugs.