Uz zemi laimīgo
Jūlija sākumā spontāni nopirkām divas vienvirziena biļetes uz Kopenhāgenu. Cerību pilni devāmies uz valsti, kurā, pēc statistikas datiem, dzīvo laimīgākie un vieni no vislabāk pārtikušiem cilvēkiem pasaulē. Bezdarba līmenis jūlijā Dānijā sasniedzis 5,7%. Tikai. Izlēmām, ka tā būs veiksmīgākā valsts, kurā nopelnīt sākuma kapitālu sava biznesa atvēršanai Latvijā.
Iepakojuši čemodānā Latvijas labumus — rupjmaizi, šprotes un sieru — un bagāžas nodalījumā — divus velosipēdus, pametām dižķibeles pārņemto zemi. Skumju par prombraukšanu nebija, jo zinājām, ka septembrī atgriezīsimies, lai turpinātu studijas maģistrantūrā.
RITEŅBRAUCĒJU MEKA
Iebraukuši Kopenhāgenā, saprotam, ka, paņemot līdzi velosipēdus, esam trāpījuši desmitniekā. Pa metropoles ielām kā upe plūst velobraucēju straume. Divriteņu pārsvars pār automašīnām ir acīmredzams. Uz velosipēdiem garām aiztraucas uzvalkā tērpts kungs, vecmāmiņa ar suni piekabē, meitenes minisvārkos, velotaksisti un citi aktīvi minēji. Braucamrīku dizains atgādina modes skati. Kāds ar īpaši izliektu rāmi, cits — ar trijiem sēdekļiem, vēl kādam priekšpusē piestiprināta kaste pārvadājumiem.
Velosipēdi izkonkurējuši ne vien automašīnas, bet arī metro. Kā rakstīts pilsētas ceļvedī, vienā dienā visi Kopenhāgenas iedzīvotāji nobrauc 1,2 miljonus kilometru — tas būtu 30 reižu apkārt zemeslodei.
DZĪVOKĻI NE KATRAM PA KABATAI
Pirms došanās uz Dāniju internetā izpētījām, ka dzīvokļu īres piedāvājumu Kopenhāgenā nav daudz. Turklāt jāšķiras no prāvas naudas summas, jo papildus pirmajai mēneša īres naudai jāmaksā depozīts, kas parasti ir trīs mēnešu nomas maksa. Pieņemama vienistabas dzīvokļa cena ir 300 latu, tātad pirmajā mēnesī jāpieskaita 900 latu liels depozīts.
Pārlapojuši vietējās avīzes un interneta mājaslapas, secinām, ka patstāvīgu dzīvesvietu īsā laikā atrast būs grūti. Informācijas centrā uzzinām par jauniešu hosteli Sleep in Fact. Tas atrodas piecu minūšu braucienā no centra. Maksa vienai personai par nakti — 12 latu.
Hostelis ir īstas kopmītnes. Tajā ir viena liela telpa ar 20 divstāvu gultām, kopēja virtuve, dušas un terase. Un raibs iemītnieku sastāvs — mākslinieki no Polijas, viesstrādnieki no Latvijas un citām valstīm, tūristu ģimene ar bērniem, rokeru un panku bariņš, kas apmeklē vasaras festivālus.
Pārlaiduši pirmo nakti, turpinām dzīvokļa meklējumus. Intensīvi rakstām epastus un zvanām, tomēr parasti saņemam atbildi, ka dzīvoklis jau izīrēts, vai arī atsakāmies no dzīvokļa apskates, jo īpašnieki vēlas depozītu, kura summa rakstāma ar trim nullēm. Izlemjam, ka uz laiku dzīvosim hostelī un paralēli meklēsim dzīvokli. Lielveikalos, uz reklāmstabiem un vārtrūmēs izlīmējam paziņojumus, ka meklējam dzīvokli vai istabu. Nākamajā dienā gan visi sludinājumi ir noplēsti. Šķiet, šāda darbība neatbilst Dānijas zaļajai politikai.
DARBS KĀ ADATA SIENA KAUDZĒ
Pirms izlidošanas uz Dāniju Eiropas nodarbinātības dienestu tīklā Eures izsūtījām vairākus CV un izdrukājām ap 30 darba piedāvājumu līdzņemšanai. Apzinājāmies, ka atrast darbu uz diviem mēnešiem profesijās, kurās esam ieguvuši bakalaura grādu, — komunikācijās un inženierzinātnēs —, nebūs iespējams. Orientējāmies uz apkalpojošo sfēru — viesnīcām, restorāniem — un rūpnīcām. Sākotnēji apzvanījām visus iepriekš atrastos darba piedāvājumus no Eures. Parasti saņēmām trīs atbildes. Pirmā un populārākā atbilde, ka vakance jau ir aizņemta un jāgaida līdz augusta vidum, kad darbvietu atstās studenti, kas dodas mācīties. Otrā — darbs, iespējams, atrastos, ja mēs runātu un rakstītu dāņu valodā. Trešā, visnepārliecinošākā atbilde, ka pašreiz brīvu vakanču nav, bet, iespējams, oktobrī vai novembrī būs. Nospriežam, ka darba devējam grūtāk atteikt, runājot aci pret aci. Izdrukājam 70 CV kopiju un dodamies iekšā katrā potenciālajā darbavietā. Lielākoties atbildes tādas pašas, kā atsaucoties uz sludinājumiem. Vienīgās cerības raisa uzņēmumi, kas aicina atstāt CV, lai ar mums sazinātos vēlāk. Tagad gan šķiet, ka tā bijusi veiksmīga atruna. Lielā daļā restorānu un viesnīcu sacīja, ka katru dienu tos apciemo aptuveni 20 darba meklētāju.
Apmēram pēc nedēļas intensīva darba meklējumiem saņemam pirmo uzaicinājumu uz darba interviju. Kafejnīcā Hard Rock Cafe nepieciešama viesu sagaidītāja. Darbinieku atlase notiek trīs interviju kārtās. Pirmā intervija, kas risinās angļu valodā, ilgst apmēram 15 minūšu. Mani iztaujā par darba pieredzi un nākotnes plāniem. Saņemu uzaicinājumu uz otro intervijas kārtu. Tā izvēršas par diskusiju stundas garumā. Izglītība, pieredze, valodas. Trešā intervija nenotiek, jo menedžeris netic, ka latviešiem Dānijā nav vajadzīga darba atļauja. Viņa bažas nav pamatotas, jo no šā gada maija Latvijas pilsoņiem darbam līdz trim mēnešiem atļauja vairs nav nepieciešama.
Nolemjam, ka darba aģentūra varētu būt labākais padomdevējs. Diemžēl iestādes darbinieki nav zinošāki par mums. Protams, vairāk ieinteresēti palīdzēt dāņiem, nevis iebraucējiem. Toties aģentūrā iepazīstamies ar kādu latvieti, kas strādā par nakts pastnieku. Viņš sarunā darba interviju Rūdolfam. Intervija nolikta svētdienā pulksten septiņos no rīta kādā pagrīdes ofisā. Intervijas laiks aizdomīgs, jo parasti dāņi nestrādā brīvdienās, arī lielākā daļa iepirkšanās vietu ir atvērtas tikai pusi dienas vai vispār slēgtas. Biroja priekšnieks prognozē, ka darbs varētu būt agrākais pēc nedēļas. Aprunājamies ar citiem pastniekiem un noskaidrojam, ka vidējā alga būšot aptuveni 800 latu mēnesī, bet arī tā nav garantēta. Secinām, ka summa ir pārāk maza, lai nosegtu visus izdevumus divām personām vienā no dārgākajām pilsētām pasaulē. Arī sapnis par uzņēmuma atvēršanu būtu izsapņots.
IELU MĀKSLINIEKI BEZ DARBA GRAFIKA
Darba meklēšana kļuvusi par vāveres riteni — drukājam jaunus CV un pētām jaunas, nezināmas teritorijas. Saprotam, ka tā turpināties nevar.
Staigājot pa cilvēku pilno iepirkšanās ielu, esam ievērojuši, ka lielu tūristu uzmanību piesaista ielu mākslinieki, īpaši mīmi jeb cilvēki — statujas. Iedvesmojušies no redzētā, no līdzpaņemtajām drēbēm sakomplektējam paši savus mīmu tērpus. Vienu baltu ar milzu tauriņu, otru violetu. Akcentam uzliekam brilles, seju un rokas nokrāsojam baltas. Taktika: mainīsim pozu tikai tad, ja kāds iemetīs monētu. Interesenti sarodas acumirklī. Tūristi no visdažādākajām pasaules malām iemūžina mūs fotogrāfijās un atstāj dāsnu dzeramnaudu. Veiksmīgākā dienā divās stundās nopelnām 36 latus. Parasti ilgāk gan nestāvam, jo mazkustīgās pozas ātri nogurdina ķermeni.
"Darba" ienākumi priecē. Ātri atskārstam, ka arī pārējais laiks jārealizē lietderīgāk. Lielveikalā iegādājamies krāsas un audeklus gleznošanai. Kopenhāgenas ielās redzēto mākslinieku zīmējumi mudina arī mūs radīt gleznas. Ietekmējušies no popārta mākslinieka Endija Vorhola daiļrades, uzgleznojam astoņas gleznas, kurās redzami dziedātāji Merilina Monro, Maikls Džeksons, Madona, Elviss Preslijs un Džons Lenons. Pa naktīm zīmējam, pa dienu strādājam par mīmiem.
Taču drīz vien optimisms noplok. Cilvēkus vairāk interesē fotografēšanās līdzās gleznām un aprunāšanās. Garāmejošo bērnu uzmanību visvairāk saista Maikla Džeksona portrets, tomēr vecāki allaž skubina doties tālāk.
Nolemjam mainīt tirdzniecības vietu. Gandrīz pašā pilsētas centrā atrodam antikvariātam līdzīgu tirgus laukumu, kur iepazīstamies ar sievieti no Latvijas, kura tirgo keramikas un stikla izstrādājumus. No viņas uzzinām, ka nedrīkstam tirgot gleznas uz ielas, jo ir nepieciešama pilsētas Amatnieku savienības izdota atļauja.
BOHĒMIEŠU KOMŪNĀ
Nezaudējam cerību. Varbūt izdosies gleznas pārdot Kopenhāgenas brīvdomātāju rajonā Kristiānijā? Plāksnīte pie ieejas informē — "Jūs ieejat Eiropas Savienībā", it kā vēstot, ka šajā komūnā valda citi likumi un kārtība. Īpašā rajoniņa centrā metāla mucā uzkurts ugunskurs, ap kuru pulcējas vietējie jaunieši. Skaļi smejas, kacina apkārt skraidošos suņus un uzmanīgi vēro tūristus. Ikviens, kurš redzēto cenšas iemūžināt fotouzņēmumā, saņem bargi izkliegtu aizrādījumu. Nepalaimējas tiem, kas brīdinājumu ignorē, — uzraugs izrauj fotoaparātu no tūrista rokām un brutāli izdzēš uzņemtos kadrus.
Atrodam tirgus laukumu, taču visas vietas aizņēmuši pastāvīgie tirgotāji. Izkārtojam gleznas ielas malā. Tūristi sarodas ap pusdienlaiku. Rezultāti līdzvērtīgi tirdzniecībai Kopenhāgenas centrā — interese par gleznām ir, pircēju nav. Tūristi labprātāk iegādājas rotas, kuru cena Kristiānijā ir pat divreiz augstāka nekā pilsētas centrā.
Lai kompensētu neražīgi pavadīto dienu tirgū, dodamies pārbaudīt, kāpēc vairākums Kristiānijas apmeklētāju kā hipnotizēti plūst uz kādu daudzstāvu māju. Atbilde ilgi nav jāmeklē. Pie mājas ieejas iespējams iegādāties marihuānu. Apkārt valda eiforija. Kāds bariņš smejas kā kutināti, āra kafejnīcā pavecāka kundze dejo uz galda, vēl kāds, atspiedies pret ēkas sienu, transā veras tālumā, cits pārlaimīgi smaida. Ne mazāko pazīmju, ka Kristiāniju būtu skārusi krīzi.
NENOPĒRKAMĀ PIEREDZE
Tā aizritējušas trīs nedēļas. Meklēdami darbu, izmantojām arī pilsētas piedāvātās atpūtas iespējas: apmeklējām geju, lesbiešu un transseksuāļu pasaules sporta spēles, brīvdabas kinoseansus, peldējāmies pilsētas kanālā izveidotā baseinā.
Materiāli bagātāki gan nekļuvām. Līdzīgi kā pasakas varonis Sprīdītis sapratām, ka īstā laimes zeme laikam tomēr ir mājās. Ceļš uz tām gan nebija pārāk taisns. Radās ideja apceļot Eiropu ar autostopiem. Iedzīvi, tai skaitā astoņas nepārdotās gleznas, sakrāvām uz abiem velosipēdiem un devāmies Spānijas virzienā. Pusceļā uz Barselonu atskārtām, ka Kopenhāgenā palikušas mīmu tērpa kurpes. Cerams, uz atgriešanos!
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.