Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Apsteidz sēņodiņu pie savas baravikas!

Nesen Latvijas Republikas Satversmes preambulas jeb priekšvārda sakarā dažs labs teicās nesaprotam, kas tur ierakstītā latviešu dzīvesziņa vispār tāda esot. Tādam tiešām Latvijas mežā labāk neiet, un ne jau tāpēc, ka viņš apmaldīsies trijās priedēs, bet tāpēc, ka viens no latviešu dzīvesziņas stūrakmeņiem ir spēja atšķirt ēdamu sēni no indīgas.

Gadsimtos krātā latviešu pieredze liecina, ka tas, kurš nespēj atšķirt sēnes, iet mežā nevis ar dzīvesziņu, bet ar nāvesziņu. Tās tautas, kuras mēģinājušas iztikt bez dzīvesziņas, līdz mūsdienām nav izdzīvojušas. Jo īpaši tad, ja tām būtu bijis lemts dzīvot tādā zemē, kurā ir tik skaisti sēņu meži, ka mežā neiet vienkārši nav iespējams. Nevar izslēgt, ka lielajā tautu staigāšanas laikmetā mūsu senči apstājās šeit pie Baltijas jūras un tālāk negāja nevis tāpēc, ka priekšā bija auksts ūdens un plēsīgas zivis, un arī ne tāpēc, ka šī ir ziemeļos vistālāk esošā teritorija, kurā vēl var audzēt vīnogas vīnam, bet tāpēc, ka latviskā pienākuma sajūta mūsu senčiem neļāva doties tālāk, kamēr nav nolasīta tik bagāta sēņu raža. Laikam gan nav daudz skatu pasaulē, kas ij poētiskā dvēselē, ij lietišķā prātā raisītu lielākas skumjas par garām palaistām iespējām un veltīgi nodzīvotu mūžu, kā laikus nenogriezta veca beka mežmalā. 

Maģiskās sēņuvietas

Mums par godu jāsaka, ka šādus skumjus skatus mežos izdodas redzēt ārkārtīgi reti. Kad reiz mūsu senči bija sapratuši, ka beidzot ir atrasta tā vieta uz pasaules, kurā vērts apstāties, viņi te izkopa, kā tagad saka, ilgtspējīgas sadzīvošanas modeli ar sēnēm. Runā, ka senajiem latviešiem esot bijušas svētbirzis. Ja arī tādas kādreiz ir bijušas, tad sen izzudušas, toties ir pilnīgi skaidrs, ka īpaši svētas katram latvietim cauri laikiem ir viņa sēņu vietas. Turklāt, atšķirībā no hipotētiskajām svētbirzīm, šīs sēņu vietas eksistē reāli un joprojām, tajā pašā laikā būdamas īpaši noslēpumainas un maģiskas. Nu, vai tad jums ir zināms kaut viens labs sēņotājs/sēņotāja, kurš savas sēņu vietas kādam citam atklātu? Tajā pašā laikā, kad šis labais sēņotājs/sēņotāja atgriežas no meža ar pilnu grozu, nepaliek nekādas vietas šaubām, vai viņam šāda īpaša sēņu svētvieta vispār ir. Teikto apliecina kaut vai šāds novērojums no pēdējos gados modē nākušajām sēņošanas sacensībām: lielumlielā daļa izcilo sēņotāju uzrāda īpašas spējas atrast sēnes nevis neitrālā mežā, bet tikai sev zināmajās slepenajās sēņu vietās. Tur šāds izcilnieks ieies mežā (protams, nevienam citam nerādot, kurp viņš dodas) un iznāks laukā ar skaistu apškungu pilnu grozu arī tad, ja visā pārējā valstī skaitās galīgs nesēņu laiks. Ja kādam sēņu zinātniekam būtu iespēja aizzagties līdzi šim sēņotājam uz viņa svētvietu, tad zinātnieks varētu izpētīt un izskaidrot, kā tas var būt, ka nekur citur sēņu nav, bet šajā maģiskajā vietā ir. Diemžēl šāda iespēja varētu rasties tikai tad, ja šis izcilais sēņotājs gulētu uz nāves gultas, un zinātnieks būtu viņa atvase, kurai tad tiktu uzticēts lielais noslēpums. Jo citādi neviens izcils sēņotājs nepieļaus, ka viņam pa pēdām seko cits bekukārs radījums, vai tas būtu cilvēks, alnis vai lācis. Uz nāves gultas, bet ne ātrāk, lielie sēņotāji parasti nodod saviem pēcnācējiem arī kādus sēņu vārdus, kas spēj izraut beku no zemes laukā arī tādās dienās kā šāgada karstajā jūlijā, kad pat Latvijas lielākā sēņu speciāliste, Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele bija spiesta atzīt: „Iegāju mežā un nevienu pašu sēni neredzēju!” Es arī neredzēju, bet tirgū sēnes bija! 

Ne katrs pazīst

Kamēr nevienam no mūsu sēņu zinātniekiem senči acīmredzot nav uzticējuši savas svētvietas, mēs esam sevi mierinājuši ar domu, ka sēņu vietu noslēpums, lai arī nav zinātniski izpētīts, vismaz tiek nodots tālāk tautā citās, tā sakot, vienkāršo sēņotāju ģimenēs. Citādi jau tirgū mēs neredzētu papilnam sēņu arī tādā laikā, kad paši tās mežā nevaram atrast. Taču šā gadsimta pirmā desmitgade ir vairojusi zināmas bažas attiecībā uz tautas tradīcijas noturību, tātad latviskās dzīvesziņas kontinuitāti. Inita Dāniele no sarunām ar jauniem cilvēkiem secinājusi, ka viņi šodien mežā iet retāk, no visa kā tur baidās un sēnes pazīst sliktāk nekā iepriekšējās paaudzes. Ja šis novērojums izrādītos patiess, tad mums, latviešiem, tiešām ir jāsāk uztraukties par savu dzīvesziņu, jo, kā jau tika teikts, bez tās mežā labāk neiet — vilks nobaidīs, ērce atradīs, lācis panāks, dzeguze nokūkos, sēne piebeigs, un zirneklis aizaudīs ciet. 

Diemžēl ir vēl kāds novērojums, kas liecina par dzīvesziņas vājināšanos. Šis novērojums ir vienas sabiedrības daļas protesti pret biologu un citu meža speciālistu iecerēto meža kontrolētu dedzināšanu. Tā kā pēc kontrolētas dedzināšanas sēņu mežā kļūst vairāk, nevis mazāk, šie protesti apliecina tikai nezināšanas bīstamu vairošanos. Nezinošs un bailīgs cilvēks mežā neies. Šāda tendence var novest pie Latvijas mežu bagātību vējā palaišanas vienlaikus zaudējot arī to dzīvesziņu jeb dzīvesgudrību, ko mūsu senči šajā zemē bija izkopuši gadsimtu gaitā.

Konkurss un papildkonkursi

Šīs nelabvēlīgās tendences novēršana bija viens no iemesliem, kāpēc pirms četriem gadiem Diena kopā ar Latvijas valsts mežiem uzsāka jaunu konkursu Dienas sēne. Līdzīgi kā 1997.gadā uzsāktais un savus desmit gadus nodzīvojušais konkurss Dienas zivs, arī Dienas sēne ir aicināta vairot mūsu zināšanas par sēnēm laikmetā, kad sēņu zinību nodošanas tradīcija iet mazumā, paļaujoties uz to informāciju, kuru par sēnēm var atrast internetā. Ikviens, kurš ir mēģinājis noteikt sēnes dabā pēc zīmējumiem un fotogrāfijām, ātri sapratīs, ka nav labāka padomdevēja par pieredzējušu sēņotāju, jo vairākas sēņu sugas tomēr ir ļoti viegli sajaucamas. Tāpēc Dienas sēne aicina sēņot kopā ar citiem, ja vien jūs neuzskatāt sevi par tik lielu sēņu zinātāju, ka jau jāsāk savas sēņu vietas slēpt. 

Šajā sakarā varam atklāt kādu noslēpumu, kāpēc nebūtu tik ļoti jābaidās no informēšanas par savām sēņu vietām. Lieta tāda, ka sēne izaug ļoti ātri, tāpēc par īsto sēņu veci/veceni sevi var godāt tikai tas, kurš prot notrāpīt īsto brīdi, kad sēne tur aug. Latvijas Dabas muzejā sēņu izstādes ir ļoti populāras kopš pagājušā gadsimta 50.gadiem, dažus gadus interesentu rinda ir stiepusies ārā no muzeja līdz pat Merķeļa ielai un vēl ap stūri, tomēr ir bijuši arī gadi, kad pat tādi speciālisti kā muzeja darbinieki nav mācējuši uztrāpīt īstajam sēņu laikam un ir bijuši spiesti izstādi atcelt, jo sēņu tajā nedēļā mežos vienkārši nav.    

Vairāk par konkursu uzzini šeit


https://www.diena.lv/sene

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas