Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Ar bijību pret augiem

Ziediem pilna pļava ar taureņiem un spārēm, nevis kamolzāļu lauks, virs kura riņķo mēslu mušas. Tā ir Latvijas Nacionālā botāniskā dārza direktora Andreja Svilāna izvēle, lūkojoties Latvijas ainavā. Kungs, kurš ir arī Latvijas Dendrologu biedrības prezidents, ir apveltīts ar asu dabas izjūtu, kritisko prātu modinošiem vērojumiem un dzejnieciski vēsturisku domāšanu. Viņš uzsver: jāsāk apjēgt dabas vērtību savlaicīgi, lai pašiem nav ar otiņu jāapputeksnē ābeles pavasarī.

Kāds mūsdienās ir botānisko dārzu galvenais uzdevums?

Savā evolūcijā botāniskie dārzi apmetuši prāvu kūleni, utilitāru citzemju augu introdukcijas un aklimatizācijas vietā par savu virsuzdevumu izvirzot tā reģiona vietējās augu valsts genofonda saglabāšanu, kuru šie botāniskie dārzi pārstāv. Botāniskie dārzi nekad neaizstās augu dabisko dzīves vidi, taču to īstais laiks ir tad, kad ar sugu un biotopu aizsardzību, ar īpaši aizsargājamu dabas  teritoriju palīdzību vairs netiek līdzēts, kur kādas sugas izdzīvošana nonākusi uz kritiskās robežas. Klāt nācis jauns pētījumu virziens – ekoloģiski agresīvu citzemju sugu invāzija un saistībā ar to jautājums, kādā augu sabiedrībā dzīvosim nākotnē.

Botāniskajā dārzā varam ieraudzīt un uzzināt, kā sauc ne tikai retus, bet arī bieži sastopamus augus. Botāniskajā dārzā varam vienkopus ieraudzīt arī tādas augu sugas, kuras savvaļā sastopamas tikai dažās grūti pieejamās vietās un kur cilvēka traucējumi nav vēlami un nav atļauti. Visbeidzot Nacionālajā botāniskajā dārzā tiek saglabātas arī vecas Latvijas selekcijas kultūraugu šķirnes, kas nākotnē var atkal nākt modē vai noderēt tālākai selekcijai. Līdz ar to Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī savā nozarē ir gan muzejs, gan bibliotēka, gan gēnu banka, gan mācību iestāde. Sava veida dzīva botānikas enciklopēdija ar 14 000 lappusēm. 

Pateicoties Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstam, esam izgatavojuši jau pāris tūkstošus etiķešu, lai apmeklētāji bez gida palīdzības var nākt un pētīt, un lasīt šo enciklopēdiju.

Vai mums jāsamierinās ar to, ka dabā pārmaiņu rezultātā atsevišķas sugas izzūd?

Pirms vairākiem gadiem Portugālē kopā ar Latvijas Dendrologu biedrības kolēģiem stundām ilgi braucām pa tur sastādītajām Austrālijas eikaliptu audzēm. Šogad Spānijā simtiem kilometru braucām pa olīvu dārziem. Abās vietās būtu iederējies liels kapu piemineklis ar uzrakstu – šeit bija daba. Mums šī daba vēl ir un tās ir pat diezgan daudz. Droši vien tāpēc to īsti par vērtību neturam. Apjēgt tās vērtību laikus – tas ir būtiski mums pašiem. 

Cilvēks laiku pa laikam bijis spiests iekost pirkstā, kad apjautis, ka kāda iznīcināta augu vai dzīvnieku suga tagad tīri labi noderētu pārtikas vai ārstniecības līdzekļu ieguvei. Jāapzinās, ka, ļaujot iznīkt kādai koku sugai, laupām dzīves vidi kādai augu sugai, kas aug tās paēnā, kādai dzīvnieku sugai, kura dzīvo šādos kokos vai pārtiek no tā lapām vai augļiem, un tā jau varam izraisīt veselu ķēdes reakciju. Ja izmirtu bites, paši varētu bizot ar otiņām, apputeksnējot savus augļu kokus un ogulājus, saulespuķes un rapšus. Kad man reiz jautāja, kāpēc ņemos par zaļajām lietām, pajautāju, ko šis cilvēks labāk izvēlētos – lauku, kur aug tikai kamolzāles un lido mēslu mušas, vai pļavu ziediem pilnu pļavu ar taureņiem un spārēm. Sarunu biedrs izvēlējās otro. Es arī otro, un šī iemesla dēļ esmu tur, kur esmu. 

Reiz sacījāt, ka latvietis mēdz pret augu izturēties kā pret dzīvu būtni. Sakiet, no kurienes rodas bijība pret augiem, saskatot tajā dzīvo?

Pirmoreiz ar šo domu saskāros 1992. gadā Minhenē, kad veikalos rudenī ieraudzīju daudz Vācijas klimatam nepiemērotu ēriku ar baltiem un sārtiem ziediem. Uzzināju, ka tās rudenī pēc pelargoniju izmešanas balkonu kastēs saliek, lai, lēni izbalojot, tur jau beigtas sagaidītu pavasari. Arī Latvijā esam spēruši platus soļus šīs utilitārās pieejas virzienā, tomēr joprojām izceļamies ar toleranci pret dzīvību. Tas izpaužas gan centienos pārziemināt pat nepārziemināmus augus, gan centienos veikalos iz
pirkt novārgušos, nocenotos un miskastei nolemtos augus.

Arī Nacionālā botāniskā dārza jaunās oranžērijas Tropu zālē krāšņi ziedošie falenopši reiz bija šādi nāvei nolemtie. Tīrot baseinus, sanāca kaudzīte apmeklētāju samesto monētu sešarpus kilogramu svarā. Nolēmām, ka ar šo naudu dosim otro iespēju veikalos novārgušajām, nocenotajām orhidejām un citiem augiem.

Šī bijība dabiski veidojusies visām nometnieku tautām. Klejotājiem bija vienalga, ko tie atstāj pēc sevis, viņi vienmēr atradīs jaunu zemi. Dzīvojot vienā pastāvīgā teritorijā, cilvēks gan no brīvas gribas, gan spiestā kārtā iemācās cienīt un respektēt savu dzīves vietu un visu, kas ar to saistīts. Līdz pat dabas svētdarīšanai – sakralizācijai svēto ozolu, liepu, alu, avotu, kalnu, Jāņu vainagu un rituālu un citādā veidā. Rietumu utilitārajā sabiedrībā šī cieņa izgaisusi. Pamazām šo cieņu pret vidi, kurā dzīvojam, zaudējam arī mēs. 

Kā raksturojat Latvijas mūslaiku ainavu – kādas tendences redzamas šodien un kas jāgaida nākotnē?

Latvijas ainava ir dabas un cilvēka līdzāspastāvēšanas rezultāts, kurš turpina mainīties. Pie Latvijas ainavu arhetipiem, kur koki un krūmi ieņem nozīmīgu lomu, noteikti jāpiemin vairāki. Priežu sils vai mētrājs ar taisniem, slaidiem koku stumbriem, jūras krasts ar smilšu joslu un priežu galotnēm kā līvu karogā, balto bērzu atspīdumi sniega ūdeņu liekņās kā Vilhelma Purvīša gleznās, sūnu purvi ar vai bez ziedošiem vaivariņiem, toties ar sīkstām purva priedītēm, savrupi koki vai koku puduri lauka vidū un ap tīrumu ieskautām lauku mājām, smags pielijis un miglas pilns egļu mežs, skujkoku un lapu koku rudenīgi raibo vainagu mozaīka upju ieleju stāvkrastos un pauguru nogāzēs, bērzu alejas līkumotu ceļu malās paugurainā reljefā, rudens lapu krāsās zaigojošās kļavas un segliņi, un bērzi, pār ūdeni pārliekušās balti ziedošas ievas. 

Globālās sasilšanas kontekstā varam sagaidīt, ka mazumā ies skujkoki, vairāk kļūs lapukoku. Šis jautājums ir ne tikai ainavas, bet arī mežsaimniecības jautājums. Sāksim audzēt dienvidnieciskākas sugas. Jāatceras, ka kokaugi ir tie, kas spēlē nozīmīgu un pat dominējošu lomu ne tikai meža zemsedzes sugu sastāva regulēšanā, bet arī ainavas struktūrā. Ir tādas citzemju sugas kā ošlapu kļava, kalnu kļava, sarkanais ozols, parastais dižskābardis un būs vēl citas, kuras pašas sāks sēties un piedalīties ainavas veidošanā. Jaunas ievazātas slimības turpina iznīcināt vīksnu, gobu un ošu audzes. Jautājums arī, kādas būs prioritātes lauksaimniecībā. Pavisam nesenā pagātnē Latvijas ainavā strauji ienāca zeltaini ziedošie rapšu lauki. Jau ir pa kādam lavandu laukam, toties zilie lini gandrīz pazuduši. Varbūt klimata pārmaiņu ietekmē pēc gadu desmitiem tās būs saulespuķes vai vēl kaut kas cits, bet varbūt daļu lauksaimniecības zemju tomēr aizņems enerģētiskās koksnes plantācijas. 

Mums jāmācās saudzīgi apsaimniekot vēsturiskos stādījumus. Ir, protams, pozitīvie piemēri. Bet to grābekļu, uz kuriem kāpjam, ir daudz, piemēram, ainavu parku lauču aizstādīšana. Par jauno laiku stādījumiem runājot, ir arī labi piemēri, bet ir pārāk daudz gadījumu, kad ainavu arhitekti koku neuztver kā dzīvu organismu, bet kā klucīti, kurš tiek ielikts citu klucīšu kombinācijā.

Mūsu rīcībā ir daudz brīnišķīgu sugu un šķirņu, kuras neizmantojam vai dažkārt izmantojam bērnišķīgi muļķīgi. Ielu apstādījumos liela daļa ainavu arhitektu pie Holandes liepas turas kā Hruščovs pie kukurūzas, kaut arī stādu audzētavu sortimentā ir gan sāls un piesārņojuma izturīgākas, gan vainaga formas ziņā ielām vairāk piemērotas sugas un formas.

Ko iesakāt cilvēkam, kas grib piemājas teritorijā veidot savu mini botānisko dārzu? 

Vispirms jāsaprot, ko cilvēks īsti grib. Visu labu Jāņu zāli vai varbūt pievērsties kādai konkrētai kultūrai vai augu grupai. Latvijā ir fantastiskas skujkoku zemo formu privātkolekcijas, rožu, dāliju, liliju, dienziežu kolekcijas. Ir retu savdabīgu kultūru kolekcijas, no kurām daža laba retuma nav pat botāniskajā dārzā.

Jāizvērtē, vai dārza izmēri ir adekvāti izvēlētajai kultūrai. Pirms dažiem gadiem formulēju kārtīga latvieša dārzkopības principu, ko gan drīzāk vajadzētu saukt par latviešu (un ne tikai latviešu) pirmo dārzkopības nelaimi. Tas ir naivi labdabīgais pieļāvums, ka attālums starp diviem augiem nekad nevar būt tik mazs, lai starp tiem nemēģinātu iestūķēt vēl vienu, šo principu attiecinot arī uz katriem nākamajiem klāt piestādītajiem. Ir skumji noraudzīties, kā dārzā dažu desmitu centimetru attālumā sastādīti botāniski retumi, kuriem būtu jāizaug par lieliem kokiem, kuri mušī viens otru nost un arī pārstādīt tos jau ir par vēlu. Nekas nav mūžīgāks par pagaidu risinājumu – "tikai uz vienu ziemu" dobē pieraktā eglīte vai cits koks tur nereti paliek uz visiem laikiem.

Līdz ar to pirmais ieteikums jebkura jauna dārza ierīkotgribētājam – vispirms novērtēt dārza izmēru atbilstību savām vēlmēm. Ja dārza platība ir tikai daži simti kvadrātmetru, tad labākajā gadījumā varam atļauties vienu neliela auguma koku vai koka izskatā veidotu krūmu (ceriņš, vilkābele, pabērzs, ābele), pārējā dārza daļā izvēloties vidēja un zema auguma krūmus un ziemcietes. Ja rīcībā ir hektāri – brīnišķīgi.

Botāniskais dārzs – tā ir arī zināma atbildība un spēja kritiski vērtēt stādāmo materiālu. Daudzos gadījumos no sēklu paciņas nebūt neizaug tas, kas uz paciņas uzrakstīts. Toties ir garantēts bezgala aizrautīgais augu detektīva darbs ar lupu un grāmatu kalniem. Un tad jau āķis ir lūpā un atpakaļceļa vairs nav. 


 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas