Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Jau šodien jādomā par dzīvi pēc Covid

Par ES šogad paveikto un nākamā gada svarīgākajiem uzdevumiem izaicinājumiem stāsta Eiropas Parlamenta deputāts Andris Ameriks.

Gads strauji tuvojas noslēgumam – 2020. gads visās jomās, šķiet, bijis viens no sarežģītākajiem pēdējās desmitgadēs. Kāds tas bijis Eiropai?

Šis gads Eiropas kontekstā bijis absolūti unikāls, varbūt pat unikālākais šajā gadsimtā, jo mūsu un arī iepriekšējā paaudze tāda apjoma pandēmiju nav piedzīvojušas. Ņemot vērā, ka faktiski viss gads aizvadīts, cilvēkiem Eiropā dzīvojot lielākā vai mazākā izolācijā, primāri priekšplānā izvirzoties cilvēku veselības drošībai, attiecīgi ekonomikā un visās pārējās jomās pagaidām tiek nodrošinātas minimālas aktivitātes, kas cilvēkiem nodrošina vismaz kaut kādu ienākumu līmeni.

Eiropas institūciju līmenī šis attālinātā darba režīms būtībā ir atsvešinājis politiķus – katrs sēž savā burbulī mājās, līdz ar to savstarpējās komunikācijas laikā nav kaut vai klātienes acu kontakta ar pārējiem kolēģiem, un nereti politiķi pauž savu viedokli pavisam savādākā intonācijā. Tā dēļ politiskā komunikācija kļuvusi agresīvāka, varētu teikt – bezkompromisu politika, kurai ir liela ietekme uz nākamo septiņu gadu ES attīstības periodu, kas liek uzdot jautājumu – kā attīstīsies politiskā retorika un citi procesi pēc pandēmijas izplatības apstādināšanas.

Un otrs būtisks aspekts – šis gads pagājis Lielbritānijas izstāšanās no ES gaismā – 31. janvārī noslēdzās Lielbritānijas juridiskā izstāšanās no ES, un līdz šā gada beigām turpinās pārejas periods pilnīgai Lielbritānijas aiziešanai no ES, taču, kā zinām, nekādi kompromisi par izstāšanās nosacījumu vienošanos nav panākti. Taču, apzinoties, ka Lielbritānija bija viena no septiņām ES budžeta donorvalstīm, tās izstāšanās lika pārskatīt ES budžeta izdevumus, kā arī uzdot jautājumus – kā mēs nākotnē panāksim kopīgu lēmumu pieņemšanas mehānismu ES līmenī.

Vienlaikus šogad oficiālu vēlmi iestāties ES pauda Albānija un Ziemeļmaķedonija, taču arī šis jautājums nav tik vienkārši risināms.

Tādēļ jāatzīst, ka pašreizējais attālinātā darba režīms, kura dēļ patlaban ES līmenī nespējam atrast vairāk faktoru, kas mūs vieno, nevis šķel, zināmā mērā rada arī kopējo apdraudējumu visai Eiropas telpai. Tāpēc liels pluss ir tas, ka šobrīd ES prezidējošā valsts ir Vācija, kuru vada viena no visnosvērtākajām un pieredzējušākajām politiķēm Angela Merkele, kura cita starpā spējusi panākt, ka Ungārija un Polija tomēr nolēma atbalstīt ES septiņu gadu finanšu plāna un Eiropas Atjaunošanas fonda apstiprināšanu. Ja Vācijas vietā būtu kāda cita valsts, es neesmu tik drošs, ka mēs šo gadu noslēgtu ar apstiprinātiem svarīgiem ES dokumentiem. Šī nianse apliecina, cik būtiska nozīme ir politiķu profesionalitātei un spējai risināt krīzes situācijas – tas pilnā mērā attiecas arī uz Latvijas situāciju. Normālos apstākļos ministrs var būt teju jebkurš, bet tad, kad ir krīze, tad kļūst redzama katra politiķa pieredze un prasme, kuras daļai no Latvijas valdības locekļiem šobrīd īsti nav.

Apstiprinot gan septiņu gadu finanšu plānu, gan Atjaunošanas programmu, Latvijai septiņu gadu laikā būs pieejami vairāk nekā 10 miljardi eiro, kas ir izcils ieguvums, jo kopējā ES budžetā mēs tomēr iemaksājam daudz mazāku summu, nekā saņemam.


Minējāt, ka politiķu retorika ES līmenī kļuvusi agresīvāka, mazāk toleranta. Cik lielā mērā tas rada potenciālus riskus savstarpējai diplomātijai, ES kā vienotai struktūrai?

Būs vairāki izaicinājumi. Pirmais – kā tiks veidotas ES dalībvalstu savstarpējās attiecības, jo nepārtraukti notiek vēlēšanas vienā vai otrā valstī, mainās parlamentu un valdību politiskais un arī ideoloģiskais sastāvs. Piemēram, nupat tepat kaimiņos – Lietuvā – nomainījās politiskais sastāvs. Skaidrs, ka tādu attiecību kā agrāk, kad valdību vadītāji cits citu personīgāk pazina, rēķinājās cits ar cita viedokli, visticamāk, vairs nebūs. Arī Ungārijas, Polijas, daļēji Bulgārijas un Čehijas piemēri rāda, cik liela nozīme ir iekšējam izsvērtam politiskajam procesam, kur vienā pusē ir ES federalizācija kā nākotnes modelis, bet otrā – kā šobrīd ES līgumā ir noteikts, suverēnu valstu savienība. Jāatzīmē, ka, piemēram, patlaban pandēmijas ietekmē tiek veidota vienota ES veselības politika, kas līdz šim bija katras dalībvalsts iekšēja kompetence, tādējādi ES līmenī ir jūtama tendence virzīties uz lielāku ES federalizāciju, būtībā nacionālajām valstīm vēl vairāk deleģējot ES daļu funkciju, līdz ar to aizvien vairāk jomās kopējo ES politiku visās dalībvalstīs vienādi regulēs ES direktīvas un regulas.


Savā ziņā tā ir dalībvalstu neatkarības samazināšana...

Taisnība! Un tas ir būtisks arguments, kas šodien var tikt izspēlēts politiski, jo arī angļi izspēlēja tieši šo niansi, lemjot par Lielbritānijas izstāšanos no ES – norādot, ka viņi nav gatavi atteikties no suverēnas lemšanas un ka ES normatīvi pārāk daudz ierobežo Lielbritānijas pašas izvēles iespējas. Taču šodienas globalizācijas procesos jārēķinās, ka ne pret Ķīnu, ne ASV nevar nostāties un sekmīgi konkurēt neviena no ES dalībvalstīm atsevišķi – pat ne Francija, Vācija vai Spānija. To var darīt tikai ES kopumā.

Un otrs būtisks faktors ir attiecības ar trešajām valstīm. Ir Ukrainas un Baltkrievijas jautājums – tās ir ES robežvalstis, kuras tā vai citādi ietekmē dažādus procesus Eiropas kontinentā. Tāpat būtisks ir Krievijas faktors. Veidojas diezgan smagas prognozes par to, kā daudzie aktuālie problēmjautājumi šajā kontekstā varētu tikt risināti, tostarp par ekonomiskajām un politiskajām attiecībām. Vienlaikus globālo procesu kontekstā kā būtisku spēlētāju par zemu nedrīkst novērtēt Turciju, kurai ir liela nozīme gan reģionālās drošības, gan arī globālo ekonomisko attiecību kontekstā.

Taču tas, kas šogad mani īpaši pārsteidza, – kad tika lemts par ES finanšu dokumentiem un nākotnes attīstības plāniem, ļoti liels akcents tika likts uz ekoloģisko aspektu, kas nav piedzīvots nekad iepriekš, tostarp mērķis līdz 2030. gadam par 55% samazināt CO2 izmešu daudzumu, salīdzinot ar 1990. gada rādītājiem. Tas ir liels izaicinājums un apņemšanās, īpaši zinot, ka Eiropas izmešu kopējais apjoms ir tikai ap 18% no kopējā pasaules izmešu daudzuma. Pieņemot šo ambiciozo plānu, ES lielā mērā absolūti maina visu nākotnes filozofiju ekonomikai – sākot no apkures sistēmām, autotransporta, aviācijas un citām jomām, kuru darbību tiešā mērā regulēs jaunās prasības, maksimāli atsakoties no fosilajiem energoresursiem. Un šajā kontekstā būtiski atgādināt Latvijas valdības lēmumu tomēr atteikties no dzelzceļa elektrifikācijas – jau šobrīd skaidrs, ka, ņemot vērā minētos ES pieņemtos lēmumus, dzelzceļa elektrifikācijas īstenošana ir neizbēgama.
 

Un tagad mums tas var izmaksāt jau daudz dārgāk.

Ļoti iespējams, pieredzēsim vēl daudzas citas neizbēgamas konsekvences. Vēl jo vairāk – pat Krievijā tiek īstenota Baikāla–Amūras dzelzceļa maģistrāles elektrifikācija. Līdz ar to jau tagad  skaidrs, ka mums tik un tā nāksies elektrificēt savu dzelzceļu. Tieši tāpat kā jau tuvākajos gados piedzīvosim strauju elektroautomašīnu skaita pieaugumu Latvijā, un domāju, ka 2030. gadā puse Latvijā reģistrētā autotransporta būs ar elektropiedziņu.
 

Kādi ir nākamgad būtiskākie sagaidāmie notikumi ES kontekstā – lēmumi, vienošanās, politiskais un ekonomiskais kurss?

Viens no lielākajiem izaicinājumiem būs mēģinājumi atjaunot tūrisma nozari, jo zinām, ka tā baro teju visu ES dalībvalstu ekonomikas, sākot no Spānijas, Francijas un Itālijas un beidzot ar Baltijas valstīm. Tūrisma nozare sevī iekļauj viesnīcas, ēdināšanas jomu, transportu un daudzas citas. Šobrīd skaidrs, ka nevarēsim ne Ziemassvētkus, ne Jauno gadu normāli nosvinēt, tāpēc nākamā gada pamata izaicinājums būs cilvēku ceļošanas atjaunošana. Tas noteikti būs saistīts ar bažām par veselības drošību, vakcinācijas pieejamību un efektivitāti. Visticamāk, šīs jomas atkopšanās būs cieši saistīta ar Covid pasu ieviešanu, kuras varbūt kaut kādā mērā ierobežos demokrātiju, bet aviokompānijas, ļoti iespējams, cilvēkiem bez Covid pases neļaus iekāpt lidmašīnā. Arī ES līmenī eksperti uzsver – lai sabiedrības veselība nebūtu apdraudēta, vairāk nekā pusei valsts iedzīvotāju jābūt vakcinētiem pret Covid-19, bet ideālais variants būtu 70%, kas ļautu daudz drošāk atjaunot aktivitātes visās jomās. Protams, cilvēki par šādām prasībām varēs tiesāties (un droši vien to arī darīs), taču skaidrs, ka šī realitāte būs nākamā gada lielākais izaicinājums un tam būs tiešā mērā pakārtoti visi citi ES attīstības virzieni, tostarp zaļā kursa ieviešana.

Skaidrs, ka ekonomikas atveseļošana prasīs lielus līdzekļus un kādam par to visu būs jāmaksā. Vienlaikus nākamais gads būs arī izaicinājums Latvijas valdībai gan nacionālos, gan ES līdzekļus izmantot efektīvi un ilgtermiņā domājot. Jautājums – vai viņiem pietiks kompetences un izpratnes to visu nenogremdēt kaut kādās birokrātiskās procedūrās.
 

Vai līdz ar Lielbritānijas – vienas lielas ES donorvalsts – izstāšanos ES nekļūs ekonomiski vājāka?

Šāds scenārijs ir reāls – jo vairāk tev nākas piemērot finanšu izlīdzināšanas variantu, jo kādam ir vairāk jāmaksā. Šeit ir divi aspekti. Viens – mēs vēlamies, lai tiktu izlīdzinātas cilvēku iespējas ceļot, tirgoties: jo lielāka ir telpa, kurā tas notiek, jo plašākas ir iespējas konkurēt un attīstīt ekonomiku, kas rada pievienoto vērtību. Taču skaidrs – lai to darītu, jālabo ceļi, jābūvē dzelzceļi un jāveic citi ieguldījumi. Bet otrs ir demokrātija un cilvēktiesību vērtības, kas tiek liktas vienā svaru kausā ar ekonomisko formātu. Runāsim atklāti – arī Ungārija un Polija ir lielas saņēmējas no kopējā ES budžeta, un tad, kad donorvalstis saka, ka negrib dot naudu valstīm, kur ir problēmas ar demokrātiju, tas rada ļoti sensitīvas situācijas kopējā ES kontekstā.
 

Par demokrātiju runājot – nupat publiskots pētījums rāda, ka Covid-19 ierobežojumu dēļ ir demokrātijas samazināšanās risks. ES vienmēr definējusi demokrātiju kā vienu no pamatvērtībām. Cik liels ir šis risks?

Tas atkarīgs no katras ES dalībvalsts sabiedrības mentalitātes jeb tradīcijām. Spāņi, itāļi vai franči ir vairāk karstasinīgi, taču arī viņi diezgan strikti ievēroja pārvietošanās ierobežojumus. Otra puse ir ziemeļu daļa, tostarp somi, zviedri, kuri ir daudz mierīgāki. Taču šeit tieši parādās suverēno valstu valdību tiesības vadīt krīzes pārvarēšanu tā, kā uzskata par pareizu.

Manuprāt, milzīgs izaicinājums Francijai, Itālijai, Vācijai un Austrijai ir šajā ziemas sezonā aizvērt visus slēpošanas kūrortus – tas ir līdzvērtīgi pilnīgam lokdaunam: slēgt slēpošanu trases, viesnīcas un visus saistītos biznesus. Austrijai vien slēpošanas kūrorti budžetā ienes 14 miljardus eiro gadā, Itālijai – 10 miljardu. Salīdzinot šo ar Latvijas pašreizējiem ierobežojumiem – mums šajā aspektā ierobežojumi līdz šim bijuši diezgan demokrātiski.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


Reklāmraksti

Vairāk Reklāmraksti