Saprotams, visiem vietas centrā tik un tā nepietiks, tāpēc Rīgā parādās arvien jaunas iniciatīvas pārvērst "guļamrajonus" par teritoriju, kur patīkami atrasties arī nomodā
Pirms kāda laika šajā slejā rakstīju par cilvēku migrāciju un zināšanām, ko apgūt. Cita starpā toreiz padalījos ar savu vīziju par bērnu skološanu: "...piedzimstot meitai, es gara acīm redzēju viņu mācāmies hieroglifus pie ķīniešu auklītes. Mums diemžēl vēl nav ķīniešu ievirzes dārziņu, bet Rīgas valodu centros šādi kursi ir pieejami bērniem no piecu gadu vecuma. Vēl gads jāpaciešas."
Un te mums ir maizes krāsns, saglabājusies vēl no muižas laikiem, – aptuveni pirms nedēļas dažiem nejaušiem garāmbraucējiem no Rīgas skolas saimniecības pārzinis izrādīja tagad vasarā kluso un tukšo skolas ēku.
Pēdējā laikā tāda sajūta, it kā es būtu iestājusies neoficiālā un neakreditētā, bet ļoti labā augstskolā, – dažādu publisko lekciju, diskusiju, sarunu klāsts ir tik liels, ka kādu iespējams apmeklēt teju katru dienu.
Kad noklusa aplausi, cauri Lielās ģildes vecās ēkas biezajām sienām un necaurredzamajiem logiem ieplūda basa skaņas no Līvu laukuma vasaras kafejnīcās spēlētās mūzikas. Vēl labāk par klausītājiem to, visticamāk, sadzirdēja visi trīs no Krievijas atbraukušie _Brāmsa trio _mūziķi.
Aptuveni trīsdesmit Eiropas muzeju šogad pretendēja uz Eiropas Gada muzeja goda titulu. Tikko Tallinā darbu beigušais Eiropas Muzeju forums paziņoja uzvarētāju – tas ir _Nevainības muzejs/Masumiyet Müzesi _Stambulā
Pavasaris Latvijā ir ekstrēms gadalaiks. Viss sākas ar 16. marta cirku, kad lāpnešu partija mēdz pieprasīt kāda ministra atkāpšanos vai viņu ministrs nolemj upurēties un pamest nozares vadīšanu par godu iespējai tieši vienpadsmitos nolikt ziedus vietā, kur tajā brīdī sapulcējušies visi kliedzošie Rīgas pensionāri.
Kārtējo reizi jāatzīst, ka ne tikai lielā, arī mazā – mākslas – pasaule ir sarukusi līdz dūrītes mērogiem. Mēs sen dzīvojam kopīgā informācijas un tēlu telpā
Kopš sabrucis Bābeles tornis, mums ir laupīta iespēja saprasties. Gan saprast, ko mēs katrs savā valodā runājam, gan saprasties, pat ja runājam vienā valodā.
Daniela Kēlmana slavenajā romānā Die Vermessung der Welt (Pasaules mērīšana; to 2006. gadā Anitas Muitnieces tulkojumā izdevusi Dienas grāmata) ir tāda vieta, kuru anotācijās nekad neiepin, – viena no pirmajām lietām, ko grāmatas varonis matemātiķis Karls Frīdrihs Gauss atklāja, vēl bērns būdams, ir, ka neviens negrib domāt.
Tumsā kāda pretim braucošā mašīna Rīgas ielā nomirkšķināja ar tālajām ugunīm, brīdinot, ka jāuzmanās. Policija, droši vien likās. Taču burtiski pēc pāris metriem pāri ielai gāja ezis. Un tā mēs tur bijām – divas pretim braucošas mašīnas vēlā naktī ar sievietēm pie stūres un ezītis, kas aizgāja medībās. Tas bija skaisti. Maigi. Un vienkārši. Tāda bezvārdu saprašanās – kaut vai viena maza dzīvnieka dēļ. Lai viņš tiktu mājās no medībām. Kā paņemt saujā un nosargāt.
Pēc triju gadu pauzes galvu kā aisbergs no zemūdens dzīlēm ar pompu izbāzis Latvijas pētnieciskās žurnālistikas virspavēlnieks Jānis Domburs. Pēc pirmā raidījuma Dombura studija noskatīšanās jāsecina, ka lielākā konkurente cīņā par skatītāja uzmanību ekrānā kļuvusi tieši jaunā studija