Reiz Rīgā bija ziloņi, kurus ļoti iecienījuši bija arī mediji.Nemaz nevar saskaitīt visu, kā mums šodien trūkst, - Rīgā nav ne mūsdienu mākslas muzeja, ne slēgtas vieglatlētikas halles, ne akustiskās koncertzāles, un pietiek iekāpt tramvajā, kas dodas uz Zoļiku vai Purčiku, kad sajūti, ka arī vienas kārtīgas mazgadīgo kolonijas te trūkst.
Šīs nedēļas SestDienas numura tēmas padevušās tādas vasarīgas, saistītas ar zvejnieku svētkiem, saules pielietiem vīnogu ķekariem Latvijas vīna reģionā Sabilē un brašiem skautu pārgājieniem birzīs un norās. Par zvejnieku svētkiem viss caurmērā skaidrs, tie pastāvēs arī tad, kad pašu zvejnieku vairs nebūs, tāpat kā mēs Dziesmu svētkos dziedam par igauņu aplenkto Gaismas pili un raudošo Staburadzi, un kad mazie lucīši, kādus šodien vēl var dabūt labākajos Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastes krodziņos, mums šķitīs īsti milzeņi (sk.
Sapņodami par nemirstību, cilvēki reizēm arī aizdomājas, vai tiešām būt nemirstīgam būtu tik labi, kā pirmajā brīdī liekas. To šajā dzīvē diemžēl nav iespējams pārbaudīt, bet vienu citu lietu gan varu pateikt – dzīve kopā ar nemirstīgajiem ir liels pārbaudījums mirstīgajam.Nez kāpēc vasarā man par to iznāk pārliecināties biežāk – piemēram, kad, veicot pagriezienu no mazākas nozīmes ielas uz galvenās vienvirziena ielas vai arī no stāvvietas vienvirziena ielas kreisajā malā sākot braukšanu, manai automašīnai gar ausīm, respektīvi, gar pašu automašīnas purnu, aizsvilpo kārtējais pa šo vienvirziena ielu pretējā virzienā ripojošais nemirstīgais riteņbraucējs vai riteņbraucēja.