Fragments no intervijas:
Pastāsti, kā guvi savainojumu!
Janvārī devos pie komandas. Tā kā šogad braukšu ar Honda motocikliem, laikus devos turp, lai iepazītos ar jauno tehniku, veiktu testus un atrastu labākos risinājumus. Aizbraucām uz treniņiem Francijā, un vienā no līkumiem mocis tā kā izslīdēja, un es ar stūri izlauzu celi. Nākamajā līkumā, jūtot karstumu un sāpes celī, arī apgāzos. Bieži ir bijušas līdzīgas situācijas, ka palauž celi, bet pēc piecām desmit minūtēm atkal var turpināt braukt, tāpēc vēl cerēju. Sapratis, ka laiks iet, bet vieglāk nekļūst, devos uz slimnīcu. Kamēr braucām, sēžot deviņdesmit grādu leņķī, kāja kļuva stīva - slimnīcā vairs nespēju to ne iztaisnot, ne salocīt. Rentgenā neko neredzēja, bet magnētiskā rezonanse uzrādīja ceļgala saišu traumas.
Pirmā iepazīšanās ar jauno tehniku nebija veiksmīga...
Jā. Iepriekš arī biju braucis ar hondu, bet komanda nesēž rokas klēpī salikusi: bija šo to mainījusi, pilnveidojusi tehniku. Pagājušajā gadā es kļuvu par Anglijas čempionu, un šogad komanda grib paveikt to pašu, tāpēc jau arī mani piesaistīja. Pēc traumas gan visiem rokas nolaidās, bet es vēl ticu - sezona ir gara.
Traumu guvi, jo pārcenties treniņos?
Nē, ne gluži. Kā jau teicu, tā bieži mēdz notikt. Man jau ceļusargi arī nav parastie, kas nopērkami veikalā, bet gan speciāli manām kājām izveidoti. Var teikt - vislabākie, taču arī tie šoreiz neglāba.
Pirmās ziņas bija, ka jāizlaiž seši līdz deviņi mēneši.
Jā, sākumā visi ārsti tā teica. Pēc tam tiku pie daktera Valda Andersona. Paldies Mārim Martinsonam, kurš finansēja operāciju, kas izdevās ļoti veiksmīga. Ārsts teica, ka atveseļošanās būs ātrāka, ja kārtīgi strādāšu pie saišu nostiprināšanas, bet precīzu datumu viņš vēl nesauc.
Ko tas nozīmē - zaudēt iespēju darīt savu lietu?
(Rūgti iesmejas.) Man ir bijis daudz traumu, bet šī ir īpaši grūta, jo gribēju aizstāvēt pērn izcīnīto Anglijas čempiona titulu. Tagad man jāizlaiž sezonas pirmās sacensības... Pāris dienu pēc traumas jau varēju staigāt. Domāju, varbūt tomēr startēt tik un tā. Komanda neļāva, teica, lai savedu sevi kārtībā. Vistrakāk ir, kad skatos sacensību rezultātus un redzu: to braucēju pagājušajā gadā gandrīz par apli apdzinu, bet viņš tagad ir tik augstā vietā... Liekas, es jau nu varētu visus apsteigt. Tagad jau jūtos normāli. Dakteris saka - skriet vēl nedrīkst -, taču uz tualeti no rītiem aizskrienu, un nekas slikts nenotiek (smejas). Šķiet, ka esmu pilnīgi normāls cilvēks, ka varu jau startēt, tomēr ne. Saites dzīst ļoti lēni.
Kā komanda rīkojās pēc tavas traumas?
Nolīga vēl vienu braucēju, kurš brauks manā vietā, bet mans līgums paliek spēkā. Kolīdz būšu gatavs atkal startēt, man dos iespēju. Nebūs tā, ka man nedos moci vai liks gaidīt. Esmu komandas galvenais braucējs, viņi koncentrējas uz darbu ar mani.
Kas tev pašam ir jāizdara, lai spertu nākamos soļus motokrosa karjerā?
Ja es to zinātu, jau sen būtu izdarījis (smejas)! Jābūt pareizajiem cilvēkiem apkārt jau no bērnības, jābūt talantam, neatlaidībai, mērķtiecībai.
Tas viss tev taču ir?!
Ir, bet vienmēr var labāk. Varbūt tieši tā "mazliet labāk" man arī pietrūkst.
Kādi Latvijā ir apstākļi motokrosam?
Es uzskatu, ka mums ir ļoti labas trases, turklāt to ir pietiekami daudz. Piemēram, Anglijā, Nīderlandē arī ir amatieru būvētas trases, taču tur lēcienos atraujies virs zemes varbūt 20 centimetrus. Latvijā pat amatieru trasēs ir kārtīgi lēcieni. Mums ir interesantas trases. Arī sacensību seriāli mums uz vietas ir ļoti labi.
Visu interviju ar Matīsu Karro lasiet pirmdienas, 30.marta, avīzē Diena!