Par Māra startu vairāk lasi ŠEIT
“Mērķis bija iekļūt finālā. Protams, es nepretendēju uz trijnieku, esmu reālists. Bet finālam noteikti būtu gatavs. Man olimpiāde ilga piecas sekundes. Grūdiens ir pusotru sekundi garš. Piecās sekundēs viss bija jāizdara, bet es to nepaspēju. Kauns. Protams, ka pašam kauns, tāpēc vēlreiz atvainojos, ka pirmīt pagāju visiem garām. Mazliet bija man uzsitis tas viss emocijas.”
“Praktiski neizdevās nekā no ieplānotā, bet tāds ir sports. Ar to jāsamierinās. Protams, plāni bija krietni optimistiskāki, taču visa sezona bija tāda, kāda tā bija. Starts nav apmierinošs. Tehnika, viss zīmējums bija. Četri iesildošie grūdieni, trīs kvalifikācijā – visi bija uz vienas līnijas, 19 metriem. No pieciem grūdieniem vismaz vienā ir jāizsprāgst. Ja regulāri grūd 19 metrus, tad vismaz vienam metienam jābūt virs 20 metriem. Tas ir kā likums. Diemžēl tā nenotika. Visi vienkārši bija uz 19 metru līnijas. Kustības stabilitāte, metiena līnijas, viss bija. Treniņos viss bija kārtībā. Vienkārši tās ir sacensības. Nedomāju, ka tas bija stress, viss bija kārtībā. Protams, bija neliels drudzis, mandrāža. Nemāku teikt, kas par vainu bija. Ar treneri vēl neesmu runājis. Droši vien viņam nāksies izvilkt no biksēm jostu un nedaudz sadot, bet es tiešām domāju, ka viss būs kārtībā,” Urtāns nākotnē skatās ar optimismu.
“Pēc Eiropas čempionāta atbraucām un ar ļoti spēcīgām zālēm sašpricējām plaukstu, kas tagad jau bija labāka. Taču viņa tāpat vēl ir jāstriprina, tāpēc mazliet mainīsim treniņu metodiku. Zinu, ka nākamgad vairs nebūs Latvijas Olimpiskās vienības atbalsta, bet es jau esmu sen par to domājis, nedaudz iekrājis. Iztērēšu savu pēdējo santīmu, jo jūtu, ka man ir iekšā duka, un es to izpildīšu. Nebūs atbildība pret kādu, nebūs nevienam nekā jāpierāda. Būs vieglāk? Es domāju, ka noteikti.”