Nepilnu deviņu gadu laikā viens no labākajiem valsts florbolistiem ceptuvē Lāči nomainījis trīs amatus un nu ieņem uzņēmuma izpilddirektora amatu. Šonedēļ Rīgā startēs pasaules čempionāts florbolā. Vairākus gadus divās frontēs raujošais Blinds norāda, ka tas, iespējams, viņam varētu būt viens no pēdējiem.
Kādas ir sajūtas pirms gaidāmā pasaules čempionāta?
Tas būs īpašs. Katram sportistam ir kāds sapnis. Daudziem tās ir olimpiskās spēles. Mums, florbolistiem, iespējami augstākais līmenis ir pasaules čempionāts. Ja tas ir savās mājās, tad jo sevišķi liels notikums. Par to jau daudz runāts. Visu laiku tas likās vēl tik tālu, bet nu jau viss – palikušas dažas dienas. Godīgi sakot, cenšos nenodarbināt savas domas ar to. Tas var tikai novest pie pārdegšanas.
Kurā gadā nāca apziņa, ka pirms čempionāta jācenšas par to domāt mazāk?
Katrā čempionātā paņem kādu pieredzi. Reizēm pozitīvu, reizēm negatīvu. Tā riktīgi mainījās pieeja gatavošanās daļai pēc 2012. gada čempionāta. Togad pārsteidzošā kārtā uzvarējām Čehiju, bet par iekļūšanu pusfinālā zaudējām Vācijai. Tad sapratu, ka dažas lietas pirms turnīra jādara citādi. Nākamajā čempionātā šo to paeksperimentēju. Tad Zviedrijā citādā gatavošanās atmaksājās. Cenšos norobežoties no visas ažiotāžas. Uzskatu, ka čempionāta laikā būtu pilnībā jāatslēdzas no interneta pasaules. Tas man būtu vislabākais ieteikums visiem sportistiem.
Gaidām labāko rezultātu vēsturē?
No šāda aspekta raugoties, man gribas domāt, ka tā jābūt. Jaunie spēlētāji, kuri savu laiku soliņu jau atsildījuši, tagad ir pietiekami karsti, lai laukumā uztaisītu rezultātu. Plus vēl pāris veterānu. Komandā ir labs balanss, kas var dot labāku rezultātu.
Kādi šajā čempionātā Latvijai būs minimālie, reālie un maksimālie mērķi?
Es gribētu runāt par tādu reāli minimālo uzdevumu. Vadība un treneri vēl nav nosaukuši uzdevumus. Taču, domāju, visi tāpat saprot, ka mums nevajadzētu nokrist zemāk par to līmeni, kur jau esam. Tas ir, vajadzētu būt uzreiz aiz lielā četrinieka, kas dominē florbolā. Ap piekto vietu. Veiksmes sakritības gadījumā čehus vai šveiciešus varam nolauzt, un tad jau var runāt par četrinieku. Tas būtu augstākais punkts. Par finālu nedomāju. Tas ir bišķiņ nereāli pašlaik.
Kāpēc tu pats izvēlējies dzīvot, kā saki, divas dzīves? Vienu florbolā, otru – darbā.
Jā, tā ir. Kad darba kolēģi mani ierauga sporta tērpā, uzreiz saka: "Ak Dievs! Pēc kā tu izskaties?" Savukārt komandas biedri, kad ierauga mani ierodamies ģērbtuvēs uzvalkā, ir neizpratnē, jo es taču ikdienā tāds neesmu. Divas dažādas dzīves. Kāpēc es to daru? Jo mīlu florbolu. Varbūt pat pārāk daudz.
Ģimene arī tā saka?
Ģimenē par šo tēmu runāt ir ļoti smagi (smejas). Florbols man paņem daudz vairāk nekā hobijs. Tā dēļ ciest sanāk daudziem man tuviem cilvēkiem. Arī te darbā vienmēr viss jāsakārto ar priekšnieku tā, lai tieku uz visām spēlēm. Tas ir sarežģīti. Ārsti saka, ka visbīstamākais ir profesionāls amatieris. To arī reizēm izjūt: ar miega badu, nogurumu, savainojumiem.
Uz pasaules čempionātu ņem atvaļinājumu?
Jā. Nezinu, kā dara citi, bet es krāju atvaļinājuma dienas pasaules čempionātam. Tādā veidā sanāk laupīt atpūtas iespējas ģimenei.
Kāds pašlaik ir dienas režīms?
Pusdeviņos ierodos darbā. Līdz pieciem esmu šeit. Braucu mājās, īsu laiciņu paspēlējos ar meitiņu. Pusastoņos jābūt uz treniņu Lielvārdē. Ap pusseptiņiem izbraucu uz turieni. Treniņš ilgst divas vai divarpus stundu. Vakarā ap pusnakti esmu mājās.
Visu sarunu ar Latvijas florbola izlases kapteini Ati Blindu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!