Ne jau graujošā 5:0 uzvara Andorā šī turnīra pēdējā spēlē man sagrozījusi prātu un pēkšņi likusi pacelt Latvijas futbola izlasi starp pretendentēm uz cīņu par finālturnīru. Komandas neizteiksmīgais sniegums cīņās pret Eiropas pundurvalstu izlasēm parādīja, cik daudz darba vēl jāpaveic, lai mūsu nacionālo komandu varētu saukt kaut vai par cienījamu Eiropas vidusmēra valstsvienību. To zinājām arī brīdī, kad šī gada sākumā Latvijas Futbola federācija parakstīja līgumu ar treneri Kazakeviču, tostarp kā "ambiciozu un vienlaikus reālistisku" nosaucot mērķi cīnīties par ceļazīmi uz 2024. gada Eiropas čempionāta finālturnīru. Minētā frāze mazliet pazuda virknē savdabīgo un ne līdz galam izprotamo Latvijas futbola vadoņu lēmumu gūzmā, taču tika piesaukta arī vēlāk. Patiesībā tā nebūt nav tik neticama, kā pirmajā acu uzmetienā varētu šķist. Nav šaubu, lai cik jauns un perspektīvs būtu šī izlases modeļa spēlētāju kodols, jānotiek ārkārtīgi daudzām veiksmīgām sakritībām, lai Latvijas futbolisti atkārtotu 2003. gada meistarstiķi un izcīnītu kādu no pirmajām vietām kvalifikācijas grupā. Tomēr krietni lielāka iespēja ir izmantot UEFA radītos vārtiņus Nāciju līgā, kurus nākamvasar paredzētā Eiropas čempionāta kvalifikācijā veiksmīgi pavēra Ziemeļmaķedonija. Proti, katras, pat vājākās divīzijas uzvarētājiem tika dota iespēja savā starpā sadalīt četras papildu ceļazīmes uz finālturnīru.
Negribu ticēt, ka Latvijas futbola vadība apzināti tēmēja uz neuzvarēšanu pundurvalstu konkurencē, lai paliktu D divīzijā, turklāt vēl jau nav apstiprināta kvalifikācijas kārtība Vācijā paredzētajam 2024. gada Eiropas čempionātam, bet, ja tiks saglabāti "vārtiņi" Nāciju līgā, palikšana Eiropas futbola pagrabā krietni uzlabojusi Latvijas futbolistu izredzes pie tiem pieklauvēt. Ne tik spoža perspektīva pēc novembra spēlēm iezīmējas Latvijas sieviešu basketbola valstsvienībai, kas tēmē uz dalību devītajā Eiropas čempionāta finālturnīrā pēc kārtas. Latvijas Basketbola savienība, šķiet, izdarīja visu iespējamo, lai uzlabotu komandas izredzes uzvarēt grupā pēc neveiksmīgā kvalifikācijas cikla sākuma. Pandēmijas apstākļos uz Rīgu tika atvestas divas tiešās konkurentes, pret kurām normālos apstākļos šoruden būtu jāspēlē izbraukumā. Diemžēl Mārtiņa Gulbja vadītā komanda nespēja nosargāt ne iniciatīvu zaudējumā pret Vāciju, ne lielo pārsvaru pret Horvātiju, kas bija nepieciešams, lai atspēlētu gadu iepriekš pret šo komandu iekrātos mīnusus, tāpēc pirms izšķirošajām februārī paredzētajām spēlēm nokļuvusi ļoti sarežģītā situācijā. Futbola un dāmu basketbola valstsvienību trenerus Daini Kazakeviču un Mārtiņu Gulbi vieno tas, ka abi kā perspektīvi pašmāju speciālisti amatā nokļuva bez lieka konkursa un apspriešanas. Abu sporta veidu vadības vismaz publiski nav apšaubījušas treneru paveiktā darba kvalitāti, lai gan abu sporta veidu sabiedrībā viņiem netrūkst kritiķu. Abiem ir tikai viens veids, kā tos apklusināt, – atrast "vārtiņus" uz finālturnīru.