Atbalstītāji sola glābt
«Erdogans ir vienīgais līderis, kas mums ir,» raidsabiedrībai BBC sacīja kāds premjera atbalstītājs. «Viņš ir varenākais līderis visā pasaulē pēc [Turcijas dibinātāja] Ataturka. Policija neuzbrūk cilvēkiem, ja viņi neko nedara. Kāds ir policijas darbs? Aizsargāt cilvēkus.»
Ap desmit tūkstošiem R. T. Erdogana politikas piekritēju pagājušajā nedēļā pat pulcējās atbalsta mītiņā lidostā, sagaidot premjeru atgriežamies no vizītes Ziemeļāfrikā. R. T. Erdogans solīja pielikt punktu nemieriem un nepadoties protestētāju spiedienam.
Ministru prezidenta atbalstītāji mikroblogošanas vietnē Twitter emocionāli sakāpinātos vēstījumos solījuši nenovērsties no sava līdera un nepieļaut, ka R. T. Erdogana dzīve beidzas tikpat traģiski kā viņa politiskajiem paraugiem - premjerministram, kuru pakāra pēc 1960. gada militārā apvērsuma, vai prezidentam, kurš, kā baumo, esot noindēts.
R. T. Erdogans līdz šim lepojies ar plašu tautas atbalstu un nav laidis garām nevienu izdevību, lai atgādinātu, ka par viņu 2011. gada vēlēšanās balsojusi puse Turcijas vēlētāju. Taču premjers piemirsis vai ignorē faktu, ka otra puse elektorāta dotu priekšroku citiem politiskajiem spēkiem.
Līdzšinējie protesti un to vardarbīgās apspiešanas metodes mobilizējušas R. T. Erdogana kritiķus, kuri pieprasa premjera atkāpšanos. Valdības vadītāju apsūdz autoritārisma kārē, kā arī kritizē par centieniem palielināt islāma lomu sekulārās valsts politikā.
«R. T. Erdogans ir diktators, un man viņš ir līdz kaklam,» raidsabiedrībai BBC sacīja kāds neapmierināts iedzīvotājs, kurš aizrādīja, ka premjeram nerūpot valsts. «Tautai viņš ir apnicis.»
Šķelšanās partijas rindās
Protesti aizsākās maija nogalē, kad Taksimas parkā Stambulā pulcējās vairāki aktīvisti, kuri iebilda pret iepirkšanās centra un dzīvojamo ēku izbūvi parka teritorijā. Policija ar asaru gāzi un ūdensmetējiem vērsās pret protestētājiem, izsaucot tautas neapmierinātību. Demonstrācijas ātri vien vērsās plašumā, iesaistoties arvien lielākiem ļaužu pūļiem un pārņemot arī citas pilsētas, un pāraugot protestos pret premjeru un viņa vadīto Taisnīguma un attīstības partiju (AKP). Protestos ievainoti ap četriem tūkstošiem cilvēku un vismaz trīs zaudējuši dzīvību.
«Tā ir Erdoganam nebijusi situācija. Daļa cilvēku AKP rindās domā, ka viņa nostāja ir jāmīkstina, taču turpina būt lojāli pret partijas disciplīnu un arī pašu Erdoganu,» ziņu aģentūrai Reuters sacīja kāda partijai pietuvināta persona, norādot, ka R. T. Erdogana asā un nepiekāpīgā reakcija uz protestiem nav pieņemama ne tikai iedzīvotājiem, bet arī vairākiem politiķiem.
Premjers atzinis, ka policija protestētāju izgaiņāšanā lietojusi «pārmērīgu spēku», taču uzsvēris, ka demonstrantu vidū ir «ekstrēmisti». T. R. Erdogans noliedzis pārmetumus, ka censtos islamizēt Turcijas sabiedrību.
Apdraudēti nākotnes plāni
R. T. Erdogans ir Turcijas premjerministrs jau kopš 2003. gada, kad iekaroja vēlētāju simpātijas ar jaundibināto AKP partiju, kurā apvienoja konservatīvos islāmistus, nacionālistus un labēji orientētos spēkus. Desmit gadu laikā R. T. Erdoganam izdevās reformēt valsts ekonomiku un trīskāršot ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju, iegrožot armijas varu, kas iepriekšējos 40 gados gāzusi četras valdības, un sākt sarunas par Turcijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES).
Premjers atbalstītājiem solījis nepiekāpties un nepamest amatu. Lai gan viņš negrasās atstāt premjera krēslu, eksperti prognozē, ka protesti varētu izjaukt politiķa nākotnes plānus.
Analītiķi norāda, ka R. T. Erdogans ieplānojis nākamajā gadā kandidēt prezidenta vēlēšanās, turklāt panākt valsts galvas pilnvaru paplašināšanu. Taču bez parlamentā iestrēgušo grozījumu apstiprināšanas viņam atliks lūkoties lielā mērā ceremoniālā prezidenta amata virzienā vai arī turpināt pildīt premjera amata pienākumus.