"Viņi ir pieķerti nozieguma vietā," sarunā ar The Local atzina vēsturniece Suzanna Bergere, komentējot Krievijas rīcību. "Tas vērtējams kā viens no svarīgākajiem atklājumiem Raula Valenberga lietā pēdējo 50 gadu laikā."
Grāmata Trešā Reiha diplomātijas noslēpumi, kuru šī gada sākumā laida klajā PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) pēcteča, Krievijas Federālā Drošības dienesta (FDD) arhīvs, satur vairāku pēc Otrā pasaules kara PSRS cietumos pabijušo nacistiskās Vācijas diplomātu nopratināšanas protokolus, tostarp Vilija Rēdela liecības. Rēdels laikā no 1945. līdz 1947. gadam atradās vienā Lefortovas cietuma kamerā ar Valenbergu.
ASV dzīvojošais krievu izcelsmes vēsturnieks Vadims Biršteins, kurš 1991. gadā piedalījās Zviedrijas un Krievijas kopīgajā darba grupā, kuras uzdevums bija izmeklēt Valenberga pazušanas apstākļus, nejauši uzdūrās jaunizdotajai grāmatai, pētot Padomju armijas Otrā pasaules kara laika pretizlūkošanas dienesta jeb tā dēvētā SMERŠ darbību. "Biju ļoti pārsteigts, FDD arhivāru sagatavotajā jaunajā grāmatā atrodot divu Rēdela rakstīto liecību tulkojumus krievu valodā," The Local atzina Biršteins. "Gadiem ilgi FDD galvenais arhīvs Suzannai Bergerei un man rakstiski apgalvoja, ka Rēdela izmeklēšanas lieta neeksistē."
Bergere un Biršteins uzskata, ka Valenberga kameras biedra liecību parādīšanās ir nozīmīgs pagrieziena punkts centienos noskaidrot patiesību par Valenberga uzturēšanās laiku padomju cietumos. "Tagad notikušas fundamentālas izmaiņas," uzsver Bergere. "Mēs varam pierādīt maldināšanu (..). Viņi ir melojuši."
Zviedru diplomāts Valenbergs, kuram Otrā pasaules kara laikā izdevās paglābt no nāves iznīcināšanas nometnēs desmitiem tūkstošiem ebreju, pazuda bez vēsts 1945. gada 17. janvārī padomju karaspēka okupētajā Budapeštā.
PSRS un vēlāk Krievijas varasiestādes ilgi apgalvoja, ka zviedru diplomāts esot miris cietumā 1947. gada 17. jūlijā, taču Valenberga ģimenes locekļi un eksperti vienmēr apšaubījuši viņa nāves apstākļu oficiālo padomju versiju.
Lai gan grāmatā iekļautās Rēdela liecības datētas pirms laika, kurā viņš atradās kopīgā kamerā ar Valenbergu, dokumenti ņemti no tās pašas 549 lapaspušu biezās lietas, no kuras ar Rēdelu saistītie dokumenti 1993. gadā tika nodoti Zviedrijas un Krievijas kopīgajai darba grupai.
Iepriekš Krievija apgalvoja, ka pētniekiem nodotie dokumenti, kas bija numurēti kā 543. līdz 549.lapaspuse attiecīgajā lietā ir vienīgie, kuri attiecas uz Rēdelu.
Taču nesen publicētie materiāli numurēti kā 477. līdz 484. lapaspuse, tādējādi ļaujot vēsturniekiem pieņemt, ka joprojām tiek slēptas vēl 57 lapaspuses, kas attiecas uz Rēdelu un kuras saskaņā ar krievu iepriekšējiem apgalvojumiem nav pastāvējušas.
"Ja saglabājušās agrīnās Vilija Rēdela liecības padomju cietumā, lai gan divas desmitgades krievu amatpersonas mums kategoriski apgalvoja, ka tās nav saglabājušās, mums nekas cits neatliek, kā domāt, ka joprojām pastāv arī nopratināšanas protokoli, kas datējami ar laiku, kad viņš tika turēts kopā ar Raulu Valenbergu," teikts pirmdien izplatītajā Bergeres un Biršteina kopīgajā paziņojumā.
"Iespējams, tieši tas ir patiesais iemesls, kāpēc mums netiek ļauts caurskatīt 57 joprojām slepenās šī materiāla lapaspuses?" retoriski vaicā abi vēsturnieki.
Jau gadu iepriekš Bergere un Biršteins guva papildu pierādījumus tam, ka Krievijas amatpersonas nav bijušas īpaši pretimnākošas, sniedzot viņu rīcībā esošo informāciju par Valenberga likteni.
2009. gada beigās pētnieki ieguva dokumentus, kas ļauj domāt, ka Valenbergs patiesi nodzīvojis ilgāk nekā savulaik apgalvoja padomju varasiestādes. Jauniegūtie dokumenti lika Krievijai atzīt, ka pazudušais diplomāts "ar lielu ticamības pakāpi" ir tā pati persona, kas pazīstama kā "ieslodzītais numur septiņi", kas ticis pratināts 1957. gada 23. jūlijā, tas ir, nedēļu pēc oficiālā Valenberga nāves datuma.
Pamatojoties uz jaunpublicētajām Valenberga kameras biedra liecībām, Bergere un Biršteins iesnieguši Krievijai jaunu pieprasījumu ļaut iepazīties ar pārējiem lietas materiāliem. "Ja Rēdela liecības ir saglabājušās, tad, iespējams, pastāv arī Raula Valenberga nopratināšanas lietas," norāda Bergere. Viņa gan atzīst, ka to nespēj pierādīt, taču "sižets kļūst saspringtāks".
Bergere uzsver, ka arī Zviedrijas valdības pienākums ir pieprasīt Krievijai dokumentu nodošanu atklātībai. "Darba grupai acīmredzami ticis melots," piebilst Bergere, piesaucot 1993.gada zviedru un krievu amatpersonu tikšanos, kurā Maskavas pārstāvji atkārtoti noliedza papildu informācijas esamību par Rēdelu.
"Zviedrijas valdībai tiešām tam jāseko un jāpieprasa visu dokumentu pilnīga publiskošana," norāda vēsturniece, piebilstot, ka "zviedriem ir jāpaskaidro, kāpēc viņi nepaprasa iepazīšanos ar šīm lietām".