Atklājot šim vēsturiskajam notikumam veltītu izstādi, kas iekārtota Berlīnes Terora topogrāfijas (Topographie des Terrors) brīvdabas muzejā, Merkele atgādināja, ka tikai dažus mēnešus vēlāk vācu akadēmisko aprindu pārstāvji un studenti ar entuziasmu pievienojās nacistiem grāmatu dedzināšanas orģijā. "Nacistu nākšana pie varas kļuva iespējama tāpēc, ka Vācijas sabiedrības elite ar viņiem sadarbojās, taču galvenokārt arī tāpēc, ka vairums vāciešu vismaz samierinājās ar to," sacīja kanclere.
Pēc tam, kad 1932.gada novembra vēlēšanās nacisti ieguva 33,1% balsu, toreizējais prezidents Pauls fon Hindenburgs tika pārliecināts kanclera amatu uzticēt Hitleram. Tas notika 1933.gada 30.janvārī, un kā atklāšanas ceremonijā uzsvēra Terora topogrāfijas muzeja direktors Andreass Nahama, todien uzsāktais "ceļš noslēdzās ar Aušvicu". Terora topogrāfijas muzejs iekārtots kādreizējās Nacistiskās Vācijas slepenpolicijas "Gestapo" galvenās mītnes ēkas drupās, bet Berlīnes mūra fragments, kas no vienas puses norobežo muzeja teritoriju, atgādina arī par otru totalitāro diktatūru, kuru Vācijai nācās piedzīvot 20.gadsimtā.
Aptuveni mēnesi pēc nonākšanas kanclera amatā, Hitlers izmantoja Reihstāga dedzināšanu, lai uzsāktu pilnīgu varas koncentrāciju savās rokās. Tika ierobežotas pilsoniskās brīvības un viena pēc otras likvidētas pārējās politiskās partijas. Līdz 1933.gada vidum Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSDAP) bija kļuvusi par vienīgo partiju Vācijā.
Fakts, ka Hitleram Vācijas demokrātiju izdevās iznīcināt tikai sešu mēnešu laikā, arī šodien kalpo par brīdinājumu, kas var notikt, ja sabiedrība ir apātiska, norādīja Merkele. "Cilvēktiesības pašas sevi neaizstāv, brīvība nerodas pati no sevis," uzsvēra valdības vadītāja. "Nē, dinamiskai sabiedrībai (..) nepieciešami cilvēki, kas viens ar otru rēķinās un viens otru ciena, kas uzņemas atbildību par sevi un citiem, (..) cilvēki, kas pieņem drosmīgus un atklātus lēmumus un ir gatavi pieņemt kritiku un opozīciju."
Vēlāk notika abu parlamenta palātu svinīga sēde, kurā tika pieminēti nacistiskā režīma upuri. Likumdevējus uzrunāja 90 gadus vecā Inge Doičkrona, ebreju izcelsmes berlīniete, kas atcerējās, kā vācieši svinējuši Hitlera iecelšanu kanclera amatā. Vienlaikus viņa pastāstīja par pieaugošajām bailēm, kas nākamo nedēļu laikā pārņēma viņas ģimeni, vērojot nacistu triecienvienību SA vīru trakošanu ielās. "Vakaros bieži es nevarēju aizmigt un klausījos soļu troksnī kāpnēs," stāstīja Doičkrona. "Ja tie bija zābaki, baidījos, ka tie varētu būt SA vīri, kas nāk arestēt manu tēvu."
Doičkronas tēvam neilgi pirms Otrā pasaules kara gan izdevās izbēgt uz Lielbritāniju, kamēr pašu Ingi un viņas māti līdz par kara beigām slēpa ģimenes draugi Berlīnē. Tajā pašā laikā viņa atceras lielākās daļas vienkāršo vāciešu vienaldzību pret ebreju likteni."Vairums vāciešu, kurus sastapu ielās, novērsās, kad ieraudzīja uz mana [apģērba dzelteno] zvaigzni, vai arī raudzījās man tieši cauri," sacīja Doičkrona. Taču pēc kara nacistu noziegumus viņi vienkārši izdzēsa no savas atmiņas, piebilda holokaustu pārdzīvojusī berlīniete.