Desmit gadus ilgos rūpīgos pētījumos viņi nonākuši pie atziņas, ka van Gogu ar bojātu pistoli varēja netīšām sašaut divi pazīstami pusaudži.
Sadarbībā ar vairāk nekā 20 tulkotājiem un pētniekiem Naifehs un Vaits-Smits iepazinušies ar tūkstošiem līdz šim pietiekami neizpētītu van Goga vēstuļu un piezīmju, kas viņus pamudinājušas mēģināt atspēkot pašnāvības versiju.
Līdz šim uzskatīts, ka 1890.gada vasarā, kad van Gogs bija apmeties kādā ciema viesnīcā netālu no Parīzes un no turienes gāja gleznot tuvējos kviešu laukus, viņš iešāvis sev krūtīs, bet lode gandrīz nav skārusi iekšējos orgānus, un viņš pats spējis aiziet līdz viesnīcai, kur nākamajā vakarā miris.
Taču, kā raksta Naifehs, viņam ar kolēģi ir izveidojusies "cieša pārliecība, ka van Gogs negāja uz kviešu lauku, lai nošautos".
Arī cilvēki, kas mākslinieku labi pazinuši, esot uzskatījuši, ka viņu aiz neuzmanības varēja nogalināt "divi pusaugu puišeļi, ar kuriem viņš ap to laiku mēdzis kopā iedzert", bet van Gogs acīmredzot nolēmis uzņemties vainu pats, lai pasargātu viņus.
Zināms, ka viens no abiem pusaudžiem valkājis kovboja tērpu un mēdzis spēlēties ar bojātu pistoli.
Šādu versiju pieminējis arī pazīstamais mākslas vēsturnieks Džons Rēvalds, kas apmeklējis šīs vietas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Par to varētu liecināt arī apstāklis, ka lode vēdera dobumā iegājusi slīpā leņķī, kas nešķiet raksturīgi pašnāvībai.
Vienlaikus Naifehs sliecies noraidīt iespēju, ka viens no pusaudžiem būtu varējis tīšām nogalināt van Gogu.
Kā savukārt domā Gregorijs Vaits-Smits, van Gogs "nav tīšuprāt meklējis nāvi, bet pieņēmis to, kad tā pienākusi".
Naifehs un Vaits-Smits 1991.gadā saņēmuši Pulicera prēmiju par amerikāņu mākslinieka Džeksona Poloka biogrāfiju.
Amsterdamas Van Goga muzeja eksperti šo mākslinieka nāves versiju nosaukuši par interesantu, tomēr izteikušies, ka pieņemt to par patiesību būtu pāragri.