Autonomiju Grenlande ieguva 1979.gadā, bet 2009.gadā Dānijas parlaments pieņēma likumu, kas piešķīra Grenlandei pašpārvaldes tiesības, Kopenhāgenas kontrolē atstājot tikai kontroli pār monetāro politiku, ārlietām un aizsardzību.
Tomēr milzu sala, kuras lielāko daļu klāj ledus un kur mīt tikai 55 000 iedzīvotāju, ik gadu no Dānijas saņem 3,6 miljardus kronu (483 miljonus eiro) lielas subsīdijas.
Lai gan Dānijas konstitūcija ļauj saliniekiem lemt par pilnīgu neatkarību, kļūstot par neatkarīgu valsti, Grenlande zaudēs Kopenhāgenas subsīdijas, kuras šobrīd sastāda 60% no tās budžeta.
Tāpēc galvenais neatkarības atbalstītāju jautājums ir, kad no Dānijas atdalīties un ko darīt, lai izvairītos no straujas salas iegrimšanas nabadzībā.
No septiņām partijām, kas startē vēlēšanās, sešas atbalsta neatkarību. Dažas no tām piedāvā neatkarību pasludināt jau 2021.gadā, kad aprit 300 gadi kopš Grenlandes pakļaušanas Dānijai, kamēr citas nepiedāvā konkrētus termiņus.
Aptaujas liecina, ka vēlēšanās uzvarēs sociālistiskā partija Inuit Ataqatigiit (Tautas kopība), kuru atbalsta aptuveni 31% vēlētāju.
Nedaudz atpaliek sociāldemokrātiskā partija Siumut (Uz priekšu!), kas dominējusi Grenlandes politikā kopš 1979.gada, taču tagad var cerēt uz 27% balsu.
Savukārt nesen dibināto sociāli liberālo Sadarbības partiju (Suleqatigiissitsisut), kas vienīgā iestājas pret atdalīšanos no Dānijas, atbalsta tikai 2,9% aptaujāto.
Tajā pašā laikā ceturtdaļa grenlandiešu vēlēšanu priekšvakarā vēl nebija izlēmusi, par ko balsot.
Starp abām vadošajām partijām pastāv domstarpības par to, kā izmantot bagātīgās Grenlandes izrakteņu iegulas. Īpaši ass ir jautājums par urāna ieguvi, pret kuru iestājas AI, kas vislielāko atbalstu bauda pilsētās dzīvojošo jauniešu vidū.
Šobrīd 90% no Grenlandes eksporta nodrošina zvejniecība, jo citu nozaru attīstību traucē vāji attīstītā infrastruktūra.